Atkusnis un stagnācija Padomju Savienībā

1953. gada 5. martā nomira

Ziņas par Staļina nāvi un Berijas arestu ietekmēja ieslodzīto noskaņojumu GULAGa nometnēs. 1953. gada maijā un jūlijā sākās nemieri un protesti pret necilvēcīgajiem apstākļiem Vorkutas un Noriļskas nometnēs. Nākamajā gadā Kengirā, Kazahijā, ieslodzīto sacelšanos apspieda ar armijas palīdzību.

Sākot ar 1954. gadu, no ieslodzījuma un izsūtījuma priekšlaikus atbrīvoja kopā ap 31 000 dzīvi palikušo ieslodzīto un deportēto no Latvijas. Atbrīvošana tomēr ne vienmēr nozīmēja noziegumu dzēšanu, un krimināllietā ierakstītie apzīmējumi "tautas ienaidnieks" un "politiski neuzticams" kalpoja čekistiem par ieganstu gadiem ilgi pēc tam vajāt atbrīvotos un ierobežot viņu tiesības.

1956. gada februāri Padomju Savienības Komunistiskās partijas 20. kongresā

Hruščovs slēgtā sanāksmē asi nosodīja daudzas pārmērības un pārkāpumus sava priekšgājēja Staļina rīcībā. Viņš uzsāka destaļinizācijas politiku ar nolūku novērst, viņaprāt, Staļina valdīšanas laikā pieļautās kļūdas komunisma pamatprincipu īstenošanā.

Arī okupētās Latvijas politiskajā dzīvē 50. gadi bija pārmaiņu laiks. Mainījās komunistu paaudzes, no Padomju Savienības ieceļojušo latviešu izcelsmes komunistu vietā Latvijas PSR vadību sāka pārņemt jaunāki komunisti, kuri bija auguši neatkarīgajā Latvijā un darbojušies aizliegtās pagrīdes organizācijās 30. gados. Viņiem bija atšķirīga, ideālistiskāka izpratne par komunismu un tā nozīmi Latvijā nekā viņu biedriem, kuri ilgi bija dzīvojuši un strādājuši Staļina vadītajā Padomju Savienībā. Ievērojams šajājaunajā paaudzē bijajaunais Latvijas PSR Ministru padomes priekšsēdētāja vietnieks Eduards Berklavs.

Kad 1956. gada vasarā komunistu valdības Polijā un Ungārijā pieprasīja plašāku rīcības brīvību no Padomju Savienības, arī Berklavs un viņa domubiedri valsts un Komunistiskās partijas amatos Latvijā sāka rīkoties neatkarīgāk no Padomju Savienības centrālās valdības. Berklavieši mēģināja apturēt cittautiešu nekontrolētu ieceļošanu un apmešanos Latvijas teritorijā, kā arī atjaunot latviešu valodas vietu valstī un sabiedrībā, pieprasot tai vismaz vienlīdzību ar krievu valodu oficiālā lietošanā. Viņi arī pretojās smagās rūpniecības paplašināšanai un Latvijai svešu un neizdevīgu kultūraugu - piemēram, kukurūzas - plašai ieviešanai lauksaimniecībā, bet atbalstīja Latvijai tradicionālu un piemērotu tautsaimniecības nozaru attīstību. Šos centienus politiskie pretinieki nosauca par nacionālkomunismu, un to uzskatīja par nevēlamu.

Gan Polijas un Ungārijas komunistus, gan berklaviešus Hruščovs nosodīja par nacionālkomunisma izpausmēm. 1956. gadā ungāru centienus apspieda ar padomju bruņoto spēku palīdzību, bet berklaviešus 1959. gadā atstādināja no amata. Berklavu pašu aizsūtīja darbā uz Vladimiru Krievijā, tālu prom no Latvijas. Berklaviešu izslēgšana no vadošajiem amatiem okupētajā Latvijā palielināja to sabiedrības daļu, kas bija nelabvēlīgi noskaņota pret okupācijas varu. Nepaklausīgo nacionālkomunistu vietā iecēla centrālajai valdībai Maskavā uzticamākus komunistus. Latvijas Komunistisko partiju nākamajos gados vadīja pret jebkādām nacionālām izpausmēm naidīgie latviešu izcelsmes ieceļotāji no Padomju Savienības - Arvīds Pelše un Augusts Voss. Līdzīga situācija bija ari augstajos amatos Latvijas PSR valsts iestādēs.

Tomēr atgūt tādu varenību, kāda šķietami bija bijusi Padomju Savienībai Staļina laikos, nebija iespējams. Otrais pasaules karš, totalitārās iekārtas nemitīgā iedzīvotāju vajāšana un Staļina paša smagās rūpniecības attīstības un kolhozu lauksaimniecības politika bija gandrīz izsmēlusi visus Padomju Savienības cilvēku un dabas resursus. Tāpēc divarpus Brežņeva valdīšanas desmitgadēs Padomju Savienība piedzīvoja lēnu ekonomisku un politisku lejupslīdi. Iedzīvotāju caurmēra dzīves līmenis kritās, bet propaganda vēl arvien ziņoja, ka dzīve Padomju Savienībā kļūst labāka. Komunistiskās partijas darbinieki zaudēja ideālismu un ticību pašai komunisma ideoloģijai un sāka izmantot valsti, lai gūtu sev labumu. Partijas augstākie darbinieki izveidoja tā saucamo nomenklatūru - sabiedrības slāni, kas baudīja īpašas tiesības, kuru citiem nebija, piemēram, bez lielām rindām tikt pie grezniem dzīvokļiem vai iepirkties sevišķos veikalos. Nomenklatūras pastāvēšana bija pretrunā komunisma ideoloģijas principam par visu cilvēku vienlīdzību, un tās attīstība pierāda politisko un sabiedrisko pagrimumu Padomju Savienībā.

Brežņeva laika lejupslīdi parasti dēvē par stagnāciju. Stagnācijas ārējās pazīmes okupētajā Latvijā bija pārtikas un rūpniecības preču trūkums, darba tikuma un darba ražīguma kritums, alkoholisma pieaugums sabiedrībā, pārkrievošanas politikas pastiprināšana, daiļrades un kultūrvides neizteiksmīga vienveidošana, dabas resursu nelietderīga izmantošana un izpostīšana.

Pret stagnācijas parādībām Padomju Savienībā 60. un 70. gados uzdrošinājās izteikties atsevišķi drošsirdīgi cilvēki, ko sauc par disidentiem. Disidents bija jebkurš, kas noraidoši vērtēja padomju varu atklātā veidā, piemēram, dzejnieks, kas rakstīja politiska satura dzeju, ko varētu saprast dažādi - arī kā komunisma kritiku. Disidenti asi kritizēja Padomju Savienības vadīto 1968. gada uzbrukumu Čehoslovākijai, lai gāztu tur pie varas nākušo komunistu Aleksandru Dubčeku, kas mēģināja ieviest nacionālkomunismam līdzīgu politiku un centās pietuvināt Čehoslovākiju Rietumvalstīm. Latvijā disidenti savos izteicienos nostājās pret okupācijas varu un pieprasīja Latvijas neatkarības atjaunošanu. Lai gan arī pēc Staļina nāves vēl darbojās GULAGa sistēma, padomju vara stagnācijas laikā parasti centās apklusināt disidentus, viņus kā vājprātīgos ieslogot psihiatriskajās slimnīcās.