Padomju Savienības krīze un Latvijas Atmoda

Jau 70. gadu beigās Padomju Savienība bija uz sabrukuma sliekšņa. 1979. gadā tā piedzīvoja pirmo no četriem nepieredzēti zemo graudaugu ražu gadiem un bija spiesta sākt iepirkt labību lielos apjomos no Rietumvalstīm. Tajā pašā laikā Padomju Savienība vēl centās sevi parādīt kā pasaules lielvaru, tērējot milzu līdzekļus savam karaspēkam. Padomju bruņotie spēki iejaucās pilsoņu karā Afganistānā, bet nespēja tikt galā ar afgāņu nemierniekiem, kuri bija sacēlušies pret Padomju Savienības atbalstīto valdību.

Iestājās ari ilgstoša politiska krīze. 1980. gada vasarā Polijā jaunas neatkarīgas arodbiedrības uzsāka plašu protesta kustību, lai mēģinātu panākt dzīves līmeņa uzlabošanu polu strādniekiem. Baidoties no Polijas iedzīvotāju protesta atbalsīm savā valstī, 1981. gada decembrī Padomju Savienības valdība atbalstīja karastāvokļa izsludināšanu un armijas vadības rīkotu valsts apvērsumu Polijā.

Draudi Padomju Savienības iekšpolitiskajam stāvoklim tomēr radās citu iemeslu dēļ. 1982. gadā Brežņevs nomira septiņdesmit piecu gadu vecumā, un viņa vietā varu Padomju Savienībā pārņēma ilggadīgais Valsts drošības dienesta vadītājs Jurijs Andropovs. Andropovs rosīgi ķērās pie Padomju Savienības tautsaimniecības atspirdzināšanas, bet plānus nepaspēja īstenot, jo pats negaidīti nomira pēc pusotra gada. Viņa pēctecis Konstantīns Čerņenko, būdams jau slims un vecs, oficiāli pildīja savus amata pienākumus tikai nepilnu gadu.

Daudziem Padomju Savienībā cerības iedvesa salīdzinoši jaunā - 54 gadus vecā - Mihaila Gorbačova iecelšana par Padomju Savienības Komunistiskās partijas ģenerālsekretāru 1985. gada martā. Gorbačovs apzinājās Padomju Savienības krīzes nopietnību un izšķīrās par Hruščova un Andropova uzsākto reformu ceļu, lai mēģinātu atjaunot un stiprināt sabrukušo valsts ekonomiku un politisko sistēmu. Gorbačova politikai bija divi pamatvirzieni - atklātība (krieviski glasnostj) un pārkārtošanās (krieviski perestrojka), kuru nosaukumi vēlāk kļuva par Gorbačova politikas atbalstītāju saukļiem.

Pārkārtošanās politikas mērķis bija stagnācijas pārvarēšana valsts ekonomikā, ieviešot jaunas tehnoloģijas, jaunus uzņēmumu vadības principus, decentralizāciju (tas ir, lielāku patstāvību plānu izstrādē vietējām iestādēm) un darba tikuma atjaunošanu strādnieku vidū. Iznākums bieži bija pretējs. Decentralizācija lielo valsts uzņēmumu tīklā radīja grūtības ar darbu saskaņošanu, un vājāka centrālā kontrole veicināja uzņēmumu vadītāju korupciju. Centiem ieviest jaunas vadības metodes nozīmēja, ka uzņēmumu varētu slēgt tā mazražīguma dēļ. Pirmo reizi Padomju Savienības 70 gadu vēsturē par sabiedrības problēmu kļuva pieaugošais bezdarbnieku skaits.

Gorbačovs paredzēja izmantot atklātības politiku, lai apkarotu nomenklatūras ideoloģisko vienaldzību pret komunisma mērķiem, atklātā apspriešanā iesaistot Padomju Savienības iedzīvotāju vairākumu, kas pirms tam bija pilnīgi izslēgti un atsvešināti no varas. Tieksme izmantot jauno vārda brīvību sarunās un presē drīz vien kļuva nevaldāma, un tā izgāja no valsts varas noteiktajiem rāmjiem.

1986. gada 28. aprīļa katastrofa Černobiļas atomelektrostacijā Ukrainā bija notikums, kas nopietni grāva cieņu pret valsti un iedrošināja Padomju Savienības iedzīvotājus uzstājīgāk kritizēt varas iestādes par daudzām citām problēmām. Sākotnēji valdība mēģināja noklusēt notikušo, bet katastrofa bija tik liela, ka tā izraisīja starptautisku satraukumu. Padomju Savienības propagandas aparāts nespēja noslēpt tik liela mēroga nelaimi no iedzīvotājiem, un, kad Gorbačovs to beidzot publiski atzina, nebija iespējams apturēt sabiedrības sašutuma izpausmes presē, radio un publiskās vietās. Izskanēja kritika par valdības bezatbildīgo mēģinājumu noslēpt situācijas bīstamību no sabiedrības, kā arī par vides piesārņošanu, zinātnes un tehnoloģijas atpalicību un kodolenerģijas politiku Padomju Savienībā.

Atklāto diskusiju gaisotnē līdzīgi domājoši cilvēki Latvijā sāka sanākt kopā, lai dibinātu interešu aizstāvības grupas. Šīs grupas sākotnēji bija ļoti neformālas — tās nebija oficiāli reģistrētas, un, izņemot dibinātāju kodolu, dalībnieku sastāvs bija ļoti mainīgs. Šīs jaunās kustības ar laiku kļuva par politisku reformu dzinuļiem Latvijā un to pamatprincipi - latviešu kultūras saglabāšana un neatkarīgās, demokrātiskās Latvijas atjaunošana - par visas tautas kopīgām prasībām.

1986. gada 10. jūlijā Liepājā nodibināja cilvēktiesību aizstāvēšanas grupu "Helsinki '86", kuras mērķi bija atgādināt par totalitārās okupācijas apstākļos pārkāptajām Latvijas tautas tiesībām uz pašnoteikšanos un demokrātisku, pilsonisku sabiedrību. Helsinkieši savos pirmajos uzsaukumos pieprasīja Latvijas izstāšanos no Padomju Savienības. Kad 1987. gadā Gorbačovs sāka destaļinizācijas politiku, grupas "Helsinki '86" dalībnieki 14. jūnijā uzdrošinājās rīkot ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa, pieminot Staļina laika deportāciju upurus. Tā gada 23. augustā viņi piedalījās protestā pret Molotova-Ribentropa pakta sekām Latvijā, un par to grupas dalībniekus arestēja.

Helsinkiešu darbība sāka pievērst pasaules uzmanību Latvijas okupācijas jautājumam un uzmundrināja arī trimdas sabiedrību savā politiskajā darbā ārzemēs. 1986. gada septembrī Jūrmalā tikās Amerikas Savienoto Valstu un Padomju Savienības valdības un sabiedrības pārstāvji. No Amerikas puses sarunās piedalījās arī trimdas latvieši. Nozīmīgs bija Amerikas prezidenta padomnieka Džeka Metloka (Jack Matlock) paziņojums, ka Amerikas Savienotās Valstis joprojām neatzīst Baltijas valstu okupāciju un pievienošanu Padomju Savienībai.

1986. gada rudenī žurnālists Dainis Īvāns un Artūrs Snips avīzē "Literatūra un Māksla" aicināja Latvijas sabiedrību protestēt pret jaunas hidroelektrostacijas celtniecību pie Daugavpils, jo projekts paredzēja Daugavas senlejas appludināšanu, kādēļ simtiem cilvēkiem būtu jāatstāj savas mājas un Latvija zaudētu ļoti nozīmīgu dabas ainavu. Lielā iedzīvotāju atsaucība, protestējot pret šo un citiem dabu un kultūrvidi postošajiem valdības lēmumiem, izraisīja Vides aizsardzības kluba (VAK) dibināšanu 1987. gada 28. februāri. 1988. gada 27. aprīlī Rīgā, Arkādijas parkā, ap 10 000 cilvēku piedalījās VAK rīkotajā demonstrācijā pret pazemes dzelzceļa būvi Rīgā. VAK 80. gadu otrajā pusē bija viena no lielākajām un ietekmīgajām masu kustībām, kas veica daudz Latvijas dabas aizsargāšanas un kultūrvides sakopšanas labā. Tā arī bija organizācija, kurā darbojoties cilvēki ieguva pieredzi demokrātiskā politiskā darbībā, ko viņi vēlāk izmantoja Latvijas valsts atjaunošanas laikā.

Citas svarīgas sabiedriskās kustības centās atjaunot Latvijas tautas garīgās vērtības, lai to stiprinātu cīņā par brīvību. Folkloras grupas aicināja atbrīvot latviešu valodu un tautas kultūru no pārkrievošanas spiediena un padomju ietekmes. Toreiz Baznīca, ko padomju vara ilgi bija vajājusi un vājinājusi, kļuva par tautas vienotāju un garīgā spēka iedvesmotāju. Komunistu bažas, ka kristīgā ticība un latviešu kultūra spēs izdzīvot un pārvarēt totalitārismu, sāka piepildīties par spīti vairāk nekā 40 gadu ilgam mērķtiecīgam darbam to nepieļaut.

1988. gadā sabiedrības iesaistīšanās Gorbačova politikas veicinātajās demokratizācijas norisēs no darbības sabiedriskās organizācijās pārtapa politiskā neatkarības kustībā. 1988. gada 1.-2. jūnijā pēc Latvijas PSR Rakstnieku savienības aicinājuma notika radošās inteliģences pārstāvju sanāksme, kurā toreizējais komunists Mavriks Vulfsons atklāti paziņoja, ka 1940. gadā Latviju okupēja Padomju Savienība, un ar to noliedza padomju oficiālajā propagandā izvirzīto uzskatu, ka Latvijas tauta pēc pašas gribas sacēlās komunistiskajā revolūcijā un brīvprātīgi iestājās Padomju Savienībā. Sanāksmes dalībnieki pieņēma vairākas rezolūcijas, kurās aicināja sabiedrību un valdību pretoties totalitārisma izpausmēm, sākot patiesas demokratizējošās reformas.

Komunistiska partija bija spiesta piekāpties jauna sabiedrības noskaņojuma priekšā. 1988. gada 14. jūnijā, ievērojot Gorbačova sākto Staļina terora publisko nosodīšanu, varas iestādes okupētajā Latvijā atļāva publiski pieminēt 1941. gada deportāciju upurus, bet piemiņas pasākumus drošsirdīgākie Latvijas iedzīvotāji izmantoja arī kā iespēju pieprasīt Latvijas neatkarības atjaunošanu. Cilvēku apziņā garo totalitārās okupācijas murgu aizstāja sapnis par brīvu, neatkarīgu Latviju - bija sākusies Latvijas tautas politiskā Atmoda.

1988. gada jūnijā un jūlijā sāka organizēties divas Atmodas laika nozīmīgākās politiskās kustības - Latvijas Tautas fronte (LTF) un Latvijas Nacionālā neatkarības kustība (LNNK). Tautas frontes, tas ir, politiskās kustības, kuras apvieno dažādu politisku strāvojumu pārstāvjus vienam kopīgam mērķim - demokrātijas un valstiskas neatkarības atjaunošanai, jau iepriekš bija sākušas veidoties Igaunijā un Lietuvā. 1988. gada 21. jūnijā dibinātāji uzrakstīja pirmo Latvijas Tautas frontes manifestu, kurā paskaidroja organizācijas pamatnostādnes, bet 8.-9. oktobrī notika LTF dibināšanas kongress. Par LTF pirmo priekšsēdētāju ievēlēja Daini Īvānu. LTF biedru skaits strauji pieauga, tās dibināšanas kongresa laikā jau pārsniedzot 100 000. Ar laiku LTF galvenais mērķis kļuva apvienot visus, kuri atbalsta Latvijas neatkarību no Padomju Savienības, vienalga, vai viņi bija vienkārši sabiedrības locekli vai pat Komunistiskās partijas biedri.

10. jūlijā Rīgā, Arkādijas parkā, nodibināja LNNK. Tās vadītāju vidū bija bijušais nacionālkomunists Eduards Berklavs un nākamais Latvijas Bankas pirmais prezidents Einārs Repše. LNNK politiskās prasības - okupācijas beigšana un Latvijas valsts atjaunošana kā 1918. gadā dibinātās Latvijas Republikas turpinājums - bija stingrākas par LTF salīdzinoši mērenāko programmu, bet arī LNNK uzsvēra demokrātiskas un pilsoniskas sabiedrības attīstīšanu.

1988. gada otrajā pusē cits pēc cita sekoja politiski svarīgi notikumi. 16. jūlijā VAK organizēja pasākumu Rīgā, Mežaparkā, kur pieprasīja atcelt aizliegumu lietot neatkarīgās Latvijas valsts sarkanbaltsarkano karogu. To atcēla Latvijas PSR Augstākās Padomes Prezidija dekrēts 23. septembrī. 23. augustā plaši atzīmēja Molotova-Ribentropa pakta gadadienu. 7. oktobrī notika tautas manifestācija "Par tiesisku valsti". 13. oktobrī Latvijas PSR Prokuratūra uzsāka izmeklēšanu par Latvijas armijas virsnieku nogalināšanu Litenē 1941. gadā. Pirmo reizi kopš 1939. gada bija atļauts atzīmēt Lāčplēša dienu 11. novembrī un Latvijas neatkarības gadadienu 18. novembrī. Decembrī Latvijas mazākumtautības pulcējās un izteica savu atbalstu Latvijas neatkarības idejai. Decembra beigās ar varas iestāžu atļauju iznāca LTF avīzes "Atmoda" pirmie numuri.

1989. gadā straujās pārmaiņas turpinājās. 1989. gada 5. maijā Latvijas PSR Augstākā Padome pieņēma likumu, kurā Latvijas PSR teritorijā par vienīgo valsts valodu izsludināja latviešu valodu. Tajā pašā mēnesī triju Baltijas valstu Tautas frontes nodibināja politikas saskaņošanas struktūru - Baltijas asambleju. 28. jūnijā Latvijas PSR Augstākā Padome nolēma, ka Latvijas PSR teritorijā Latvijas PSR likumiem ir augstāka vara pār Padomju Savienības likumiem, kas lika pamatus Latvijas tautas pašnoteikšanās tiesību īstenošanai.

23. augustā Baltijas Tautas frontes kopīgi rīkoja akciju "Baltijas ceļš". Pasākuma laikā l ,5 miljoni Igaunijas, Latvijas un Lietuvas iedzīvotāju sadevās rokās dzīvā ķēdē, savienojot triju valstu galvaspilsētas - Tallinu, Rīgu un Viļņu. Tas bija milzīgs nevardarbīgs protests pret Molotova-Ribentropa pakta sekām un totalitārisma noziegumiem, ko plaši atspoguļoja ārzemju prese. Baltijai bija pievērsta pasaules uzmanība, un tā brīnījās, ka arī nebrīvības apstākļos var izpausties drosmīgas prasības pēc taisnības.

Augošā neatkarības kustība izraisīja okupācijas varas pārstāvju reakciju. Gorbačova politiku Padomju Savienībā sāka kritizēt Staļina politikas piekritēji, kas totalitārisma pastiprināšanu uzskatīja par vienīgo veidu, kā glābt Padomju Savienību no pilnīgas iziršanas. Gorbačova politiskie pretinieki centās Baltijā izveidot organizācijas, kas mēģinātu apturēt okupēto tautu brīvības centienus. 1989. gada janvārī Rīgā notika Latvijas PSR Darbaļaužu internacionālās frontes - tā sauktās Interfrontes - dibināšanas kongress. Interfontes mērķis bija pretoties Latvijas tautas neatkarības kustībai. Tajā iesaistījās komunisti, čekisti, padomju bruņoto spēku darbinieki un citi Latvijas neatkarībai naidīgi noskaņoti cilvēki. Interfronte rīkoja demonstrācijas pret Latvijas izstāšanos no Padomju Savienības, kā arī pretojās mēģinājumiem ieviest demokrātiskas reformas valsts dzīvē. Dažkārt Interfrontes demonstrācijas noveda pie sadursmēm ar neatkarības piekritējiem. Interfrontes darbība un padomju drošības iestāžu atbalsts tai izraisīja aizdomas par iespējamiem masu arestiem vai pat jaunām deportācijām. Politiskā gaisotne bija loti saspringta.

Bet ari komunisti, kuri visu laiku bija bijuši viens no galvenajiem padomju okupācijas varas balstiem, vairs nebija vienoti. Jau 1989. gadā 40 000 komunistu vienlaikus bija arī LTF biedri. Iekšējās nesaskaņas Komunistiskās partijas aprindās saasinājās, līdz 1990. gada aprīlī notika oficiāla partijas šķelšanās. Okupācijas ideoloģiskā vara bija lauzta. Tas bija pirmais apstiprinājums, ka ceļš līdz neatkarībai vairs nav tāls.

1990. gada 18. martā notika pirmās demokrātiskās daudzpartiju vēlēšanas Latvijas teritorijā kopš 1930. gadu sākuma. Vēlēšanās uzvarēja LTF kandidātu saraksts, ieņemot pārliecinošu vairākumu Latvijas PSR Augstākajā Padomē. Par Augstākās Padomes Prezidija priekšsēdētāju - republikas simbolisko valsts galvu pēc padomju valsts pamatlikuma - ievēlēja Anatoliju Gorbunovu, jaunu valdību apstiprināja ar Ivaru Godmani priekšgalā.