Pēc 1940. gada 5.
augusta varas iestādes vēl straujāk turpināja pārveidot Latvijas pilsonisko
sabiedrību atbilstoši totalitārās iekārtas vajadzībām. Visas dzīves jomas tika
nesaudzīgi pakļautas vienai valdošai komunisma ideoloģijai. Tos, kuri pretojās
vai bija pretrunā ar šo visaptverošo ideoloģiju, nežēlīgi iznīcināja.
Valsts simbolus un iestāžu nosaukumus nomainīja, lai Latvija ārēji līdzinātos citām Padomju Savienības republikām. Ministriju vietā veidoja tautas komisariātus, bet pašus ministrus sauca par tautas komisāriem. Arī privātajā dzīvē ideoloģija uzspieda pārmaiņas. Aizliedza uzrunas formas "kungs" un "kundze", jo tās atgādinot viena cilvēka kundzību pār otru. To vietā bija jālieto visu cilvēku vienlīdzību apstiprinošākas uzrunas formas "pilsonis" un "pilsone" vai starp komunistu partijas locekļiem - "biedrs" un "biedrene" jeb "biedre". Ar šīm simboliskajām izmaiņām jaunā vara mēģināja pārraut ārējās saiknes ar iepriekšējo valsti un pilsoniskās sabiedrības vērtībām. Okupācijas vara centās pārmaiņas valsts dzīvē padarīt par neatgriezeniskām. Neatkarīgās Latvijas sarkanbaltsarkano karogu un valsts himnu aizliedza. Cilvēkus, kuri ieņēma svarīgus amatus neatkarīgajā Latvijā, iznīcināja kā okupācijas varai bīstamus. Līdzīgi kā bijušo prezidentu Ulmani, padomju drošības dienesti arestēja, nogalināja, izsūtīja vai citādi pazudināja visus pēdējās pirmsokupācijas valdības ministrus, izņemot sabiedrisko lietu ministru Alfrēdu Bērziņu, kas paguva nokļūt Rietumos. Līdzīgs liktenis piemeklēja arī daudzus iepriekšējo valdību ministrus un viņu ģimenes. Arestēja neatkarīgās Latvijas armijas virsniekus. Dažus nošāva uzreiz, bet pārējos aizsūtīja uz spaidu darbu nometnēm Noriļskā, Padomju Savienības ziemeļos, un citur. Ierindas Latvijas bruņoto spēku karavīrus pārsūtīja uz dažādām Sarkanarmijas karaspēka daļām pa visu Padomju Savienības teritoriju, lai nepieļautu iespēju viņiem kļūt par bruņotas pretestības kodolu.
Okupācijas vara pieņēma lēmumus par sabiedrības pārkārtošanu, un to izpildi nodrošināja čekisti. Politiskā, tiesiskā, ekonomiskā un kultūras dzīve tika plaši pārveidota. Vienīgais viedoklis presē un radio bija Komunistiskās partijas viedoklis, ko lielā mērā noteica Staļins Maskavā. Mākslas jaunais uzdevums bija nemitīga ideoloģijas izplatīšana un okupācijas varas - it īpaši vadoņa Staļina - slavināšana. Māksliniekiem un rakstniekiem, kuri nevēlējās kalpot komunisma ideoloģijai, neļāva izstādīt darbus vai publicēties. Čekistiem, kuri strādāja Galvenajā literatūras pārvaldē (saīsinājums no krievu valodas - Gļavļit), bija tiesības apturēt jebkura darba izdošanu, kā arī aizliegt jau publicētās grāmatas. Vārda brīvības ierobežošanu ar šādām metodēm sauc par cenzūru, un to veica varas pārstāvji visos Latvijas nebrīvības gados, vai tā bija pirmā padomju okupācija, vai nacionālsociālistiskās Vācijas okupācija, vai pēckara padomju okupācija. Ievērojot, ka ticīgie atzīst augstāku varu pār pasaulīgo, okupācijas iestādes asi vērsās pret reliģiju kā komunisma ideoloģijas sāncensi. Ja garīdznieks atklāti aizstāvēja savu ticību, čekisti viņu smagi sodīja, dažreiz pat ar nāvessodu kā "tautas ienaidnieku" vai par "kontrrevolucionāro darbību" (tas ir, par darbību, kas vērsta pret komunistu varu vai citādi ir pretrunā komunisma ideoloģijai). Valsts pārņēma Baznīcas un draudžu īpašumus bez atlīdzības, slēdzot gandrīz visas garīgās mācību iestādes un dažviet bijušajos dievnamos iekārtojot pretreliģiska rakstura izstādes. Skolās mainīja mācību priekšmetus, lai audzinātu nevis brīvi domājošus pilsoniskas sabiedrības līdzdalībniekus, bet ideoloģijai un valsts varai paklausīgus totalitāras sabiedrības locekļus. Latvijas vēsturi aizstāja ar Padomju Savienības vēsturi. Ticības mācība vispār pazuda no mācāmo priekšmetu sarakstiem. Pat matemātikas uzdevumu jautājumos parādījās komunisma ideoloģijas izteicieni. Ja skolotājs nepildīja savus pienākumus mācīt skolēnus pēc okupācijas varas ideoloģijas noteikumiem, viņu par to varēja atbrīvot no darba. Ideoloģiskā audzināšana turpinājās arī ārpus skolas. Dažādas neatkarīgās Latvijas jaunatnes organizācijas - skautus, gaidas, mazpulkus, cerību pulciņus, studentu apvienības un citas -slēdza. To vietā tika veidotas jaunas komunistu vadītas organizācijas - oktobrēni un pionieri bērniem un komjaunatne jauniešiem. Komjaunatnei bija jāveicina jauniešu iesaistīšanās Komunistiskajā partijā. Arī koru, sporta klubu un interešu pulciņu darbība tika pārveidota, lai pāraudzinātu bērnus komunisma garā. Padomju okupācijas vara centās pakļaut visu izglītību un audzināšanu komunisma ideoloģijai. Kā paraugs jaunajai uzvedībai tika izcelts stāsts par Krievijas laukos dzīvojošo pionieri Pavļiku Morozovu, kuru atriebēji nogalinājuši par to, ka viņš paziņojis čekistiem par savu vecāku kontrrevolucionāro darbību. Komunisti uzskatīja zēnu par varoni un mocekli, jo viņš bija gatavs nodot čekistiem pat savus vecākus. Tāda rīcība spilgti atšķīrās no Latvijas pilsoniskās sabiedrības tikumiem, kur bērnus mācīja cienīt savus vecākus un būt uzticīgiem savai ģimenei. Jebkuras sabiedrības visideālistiskāk noskaņotā daļa ir jaunatne Daudziem jauniem cilvēkiem, kuri dzimuši un mācījušies neatkarīgās Latvijas laikā, bija grūti bez ierunām pieņemt straujās izmaiņas sabiedrībā un valstī. Neatkarīgās Latvijas skolās viņus mācīja mīlēt savu dzimteni un būt gataviem to aizstāvēt pret uzbrucējiem. Tāpēc visā okupētajā Latvijā izveidojās jauniešu grupas, kuru mērķis bija pretoties okupācijas varai. Diemžēl jaunatne, kas bija uzaugusi pilsoniskā sabiedrībā un tiesiskā valstī, nebija gatava cīnīties pret čekistu totalitārajām metodēm. Čekisti mēģināja savus ziņotājus nemanāmi iesaistīt pretošanās grupās vai arī centās slepeni savervēt ziņotājus no grupas dalībnieku vidus. Dažkārt čekisti pat radīja viltus pretošanās grupas, lai pieķertu pret okupācijas varu noskaņotus jauniešus. Tāpēc čekisti guva panākumus - par viņu upuriem kļuva simtiem pārgalvīgu, vieglprātīgu vai vientiesīgu skolēnu un studentu, kuri vēlējās palīdzēt atbrīvot savu dzimteni no svešās varas kundzības. Arī pieaugušie pretojās padomju okupācijai. Daži izveidoja pagrīdes organizācijas, citi vadīja jauniešu pretošanās grupas. Drosmīgie skolotāji un mācītāji centās mazināt komunisma ideoloģijas ietekmi sabiedrībā. Ievērojami neatkarīgās Latvijas sabiedrības cilvēki izvairījās no okupācijas varas uzmanības, lai nekļūtu par čekistu upuriem. Daudzi pilsētnieki meklēja patvērumu laukos, bet laucinieki - mežos. Arī šo nevardarbīgo pretestību komunistu valdība uzskatīja par noziedzīgu. Sevišķi rūpīgi čekisti meklēja mežā paslēpušos aizsargus, jo šie cilvēki bija militāri apmācīti, dažkārt bruņoti un vienmēr naidīgi noskaņoti pret okupācijas varu. Čekistu uzdevums bija iznīcināt visas pretestības izpausmes, it sevišķajā tās varētu kļūt par bruņotas sacelšanās kodolu. Lai īstenotu savas ieceres pilnīgi pakļaut Latvijas sabiedrību komunisma ideoloģijai un Padomju Savienībai, okupācijas vara nemitīgi centās sašķelt Latvijas sabiedrību. Atsevišķas sabiedrības daļas tika dēvētas par "ienaidniekiem". Komunisti visiem līdzekļiem mēģināja pārliecināt pārējo sabiedrību, ka šie "bīstamie ienaidnieki" nav pat cilvēki, tātad tos var nežēlīgi iznīcināt bez sirdsapziņas pārmetumiem. Diemžēl daudzi tam sāka ticēt, līdzīgi kā daudzi 1939. gadā uzskatīja Hitlera organizēto vācbaltiešu izceļošanu par Latvijai vēlamu. Visās Latvijas pilsētās un pagastos komunisti un čekisti atrada kolaborantus un ziņotājus. Okupācijas varas kritizēšana kaimiņu klātbūtnē varēja kļūt par iemeslu nodošanai čekistiem. Slepeno ziņotāju gļēvā rīcība sagrāva sabiedrības vienotību. Neviens nezināja, kam īsti vairs var uzticēties. Bailēs par savu drošību daudzi cilvēki ieslēdzās sevī.
Arestētos aizveda uz dzelzceļa stacijām, atšķīra vīriešus no sievietēm un bērniem un visus sadzina aizrestotajos preču vagonos. Kad vagoni bija pārpildīti, vilcieni no visas Latvijas devās uz tāliem Padomju Savienības apgabaliem. Šādu iedzīvotāju piespiedu izsūtīšanu no savas dzimtenes svešvārdā sauc par deportāciju, bet izsūtītos - par deportētajiem. 1941. gada 14. jūnijā no Latvijas deportētos vīriešus ieslodzīja soda un spaidu darbu nometnēs. Pa visu Padomju Savienības teritoriju Staļins bija plaši attīstījis milzīgu nometņu sistēmu, un to pārraudzīja īpaša Galvenā nometņu pārvalde. Saīsinātais nosaukums šai pārvaldei krievu valodā ir GULAG, tāpēc padomju spaidu darbu nometnes mēdz dēvēt arī par GULAGa nometnēm. Atsevišķos gadījumos arī sievietes ieslodzīja īpašā sieviešu nometnē, tomēr apstākļi abu veidu nometnēs bija vienādi šausmīgi. Lielākā dala sieviešu un bērnu nenonāca GULAGa spaidu darbu nometnēs, bet viņus varas iestādes nometināja noteiktā vietā - galvenokārt Krasnojarskas un Tomskas apgabalā - bez tiesībām pārcelties uz dzīvi citur. Padomju vara paziņoja deportētajiem, ka viņiem mūžīgi aizliegts atgriezties dzimtenē.
Kāds bija iemesls Latvijas iedzīvotāju izsūtīšanai uz GULAGa nometnēm? Padomju vara uzskatīja šos cilvēkus par bīstamiem "ienaidniekiem", jo viņi visi pārstāvēja neatkarīgās Latvijas sabiedrības augstāko slāni - uzņēmējus, namīpašniekus, lielsaimniekus, politiķus, ierēdņus, policijas priekšniekus, bijušos aizsargus, atvaļinātos virsniekus, mācītājus, kultūras un sabiedriskos darbiniekus un viņu piederīgos. Tie bija Latvijas turīgākie, izglītotākie, okupācijas varai vismazāk pakļāvīgie ļaudis. Kaut kad nākotnē viņi varētu kļūt par atbrīvošanas kustības vadītājiem, tātad totalitārajai okupācijas varai viņi bija īpaši bīstami un, pēc totalitārisma pasaules uztveres, bija jāiznīcina. Ļaunākais šajā ziņā ir kolaborantu un ziņotāju līdzdalība deportāciju plānošanā un īstenošanā - vietējie Latvijas iedzīvotāji palīdzēja sastādīt savu izsūtāmo kaimiņu sarakstus un pēc tam norādīja arestēšanas grupām, kur viņus atrast. Pēc 1941. gada 14. jūnija okupētās Latvijas iedzīvotāji pamazām sāka apjēgt deportāciju apjomu. Tomēr par tūkstošu cilvēku izsūtīšanu klusēja prese un radio. Komunistu vadītie masu saziņas līdzekļi turpināja maldinoši stāstīt par Latvijas mierīgo dzīvi Padomju Savienības sastāvā un par tautas laimīgu un cerību pilnu attīstību komunisma garā. īstenībā okupācijas vara slepeni plānoja atkārtoti rīkot deportācijas, kas izskaustu visus iespējamos pretestības avotus. Starplaikā čekisti arestēja vēl un vēl "sociāli bīstamus" Latvijas iedzīvotājus, līdz kamēr cietumi bija pārpildīti ar politiskajiem ieslodzītajiem. Šo nepārtraukto okupācijas varas teroru pret Latvijas tautu pārtrauca tikai Nacionālsociālistiskās Vācijas uzbrukums Padomju Savienībai un Latvijas nonākšana Vācijas varā. |
|
|
05. Padomju okupācija |
