1941. gada vasarā
Latvijas tauta cerēja, ka kāda cita valsts tai palīdzēs, padzenot no Latvijas
padomju okupantus. Jau kopš ziemas starp Latvijas iedzīvotājiem klīda baumas,
ka Latviju varētu atbrīvot zviedri vai amerikāņi. Bija arī tādi, kuri cerēja uz
karu starp Vāciju un Padomju Savienību, kas atbrīvotu Latviju no padomju
okupācijas. Vēlāk, kad šīs cerības piepildījās, šo cerību paudējiem pašiem
nācās smagi vilties savas zemes "atbrīvotājos".
1941. gada jūnijā, zinot, ka Francija ir uzvarēta, un domājot, ka Vācijas gaisa spēku uzlidojumi drīz piespiedīs arī Lielbritāniju padoties, Hitlers uzskatīja, ka pienācis laiks īstenot savas ieceres iekarot plašāku dzīves telpu vācu tautai Austrumeiropā. 22. jūnijā pēc Hitlera pavēles Vācijas karaspēks iebruka Padomju Savienības teritorijā, laužot Molotova-Ribentropa paktu par neuzbrukšanu. Sākās izšķiroša cīņa par virsroku starp nacionālsociālisma un komunisma ideoloģijām. Pēkšņais uzbrukums pārsteidza Staļinu, kurš pats bija iecerējis drīzumā lauzt vienošanos ar Hitleru un uzbrukt Vācijai, kā arī ignorējis ziņas par Vācijas karaspēka daļu koncentrēšanos pie Padomju Savienības robežas. Šā pārsteiguma dēļ Staļins sākumā nedeva Sarkanarmijas daļām pavēli pretoties uzbrucējiem. Tādejādi Vācijas bruņotie speķi guva lielus panākumus, ātri ieņemot plašus Padomju Savienības apgabalus, sagūstot tūkstošiem Sarkanarmijas karavīru un iznīcinot lielu daļu padomju kara lidmašīnu, kamēr tās vēl stāvēja sarindotas lidlaukos. Pirmajās Vācijas un Padomju Savienības kara dienās okupācijas varas pārvaldītā prese un radio centās iestāstīt tautai, ka Sarkanarmija viegli atsitīs Vācijas uzbrukumu. Tomēr vācu karaspēka straujā virzība uz priekšu veicināja pretestības grupu darbības pastiprināšanos. Lietuvā jau 22. jūnijā sākās plaša sacelšanās pret padomju varu, un jaunā pagaidu valdība izsludināja Lietuvas neatkarības atjaunošanu. Līdzīgi risinājās notikumi Latvijā. Bijušie aizsargi un citi, kuri bija paslēpušies mežos, lai izvairītos no deportācijām, uzdrošinājās sākt bruņotu cīņu pret padomju okupāciju. Izveidojās partizānu vienības nolūkā apvienoties atjaunotajā Latvijas armijā un cīnīties par neatkarīgu Latviju. Daudzos lauku apvidos partizāni uzbruka Sarkanarmijas vienībām un padomju varas piekritējiem. 28. jūnijā - divas dienas pēc tam, kad vācu karavīri jau bija sasnieguši Daugavpili, - Rīgā brīvības cīnītāji ieņēma radio un raidīja deklarāciju par Latvijas neatkarības atjaunošanu. Tomēr šo un dažus citus pretestības gadījumus pēdējās padomju okupācijas dienās Sarkanarmija un drošības iestādes paguva apspiest. Čekisti turpināja arestēt desmitiem Latvijas iedzīvotāju vēl pēc kara sākuma. Tuvojoties vācu karaspēkam, čekisti lielāko daļu arestēto no Latvijas sevišķos vilcienos aizveda uz cietumiem citur Padomju Savienībā, bet citus bez tiesas sprieduma nošāva un pavirši apraka masu kapos uz vietas. Drīz vien kļuva skaidrs, ka Sarkanarmija nespēs apturēt vācu karaspēka uzbrukumu. Sākās īsti juku laiki. Vienīgi Liepājā aplenktie Sarkanarmijas karavīri pretojās, bet tikai tāpēc, ka bija bezizejas situācijā. Citur Sarkanarmijas vienības un padomju varas iestādes atkāpās uz Krieviju, pametot zemi, ko bija okupējuši pirms gada. Daudzās vietās tos, kuri atkāpās, vajāja partizānu vienības. Dažviet partizāni un citas bruņotas grupas sevi izsludināja par vietējo izpildvaru un iesāka atjaunot primsokupācijas iestādes. Bēgļu gaitās līdzi Sarkanarmijai centās doties daudzi Latvijas ebreji, padomju varas atbalstītāji un citi, kuri baidījās no karadarbības vai nacionālsociālisma politikas ieviešanas Latvijas teritorijā. Dažkārt zemākā līmeņa kolaborantiem un līdzskrējējiem, kuri bija darbojušies vietējos pagastos un pilsētās, tika liegta iespēja meklēt patvērumu citur Padomju Savienībā. Čekisti lika viņiem palikt Latvijā, kas daudziem vēlāk nozīmēja bojāeju vācu atbalstītās izrēķināšanās. Savukārt citus Latvijas iedzīvotājus Sarkanarmija atkāpjoties tomēr piespiedu kārtā aizveda sev līdzi. Viņu liktenis Padomju Savienībā nebija pareģojams.
Daudzi rīdzinieki sveica vācu karavīrus kā atbrīvotājus ar ziediem un gavilēm. Vienalga, kas būtu padzinis ienīsto padomju okupācijas varu no Latvijas 1941. gada vasarā, tauta laikam rīkotos tāpat. Nelaime bija tā, ka Latvijas "atbrīvotāja" bija nacionālsociālistiskā Vācija, kuras totalitārais vadonis Hitlers bija tikpat naidīgs pret Latvijas neatkarību un tautas pašnoteikšanas tiesībām, cik Staļins. Līdz 8. jūlijam vācu karaspēks bija ieņēmis visu Latvijas teritoriju. Vācu pārvalde drīz vien pierādīja Latvijas tautai, ka nekādas neatkarīgas valsts atjaunošanas nebūs, ka ir sākusies jauna okupācija. Pat apzīmējumu "Latvija" sākotnēji nelietoja, bet tā vietā oficiāli minēja vienīgi "Austrumzemes Reihskomisariātu" (vāciski Reichskommissariat Ostland) - kā jaunā vara pārdēvēja visu vācu okupēto Baltiju. Tautas valodā tomēr vēl minēja Latviju, bet blakus tai sāka arī lietot no vācu valodas pārņemtu nosaukumu "Ostlande". Kaut gan nacionālsociālisms savos mērķos bija pilnīgi pretējs komunismam, tomēr abas bija totalitāras ideoloģijas, kas prasa sabiedrības pilnīgu pakļaušanu. Līdz ar to, vācu okupācijai nomainot padomju okupāciju, saglabājās daudz parādību no iepriekšējā laika posma un turpinājās mērķtiecīga Latvijas sabiedrības pieradināšana pie totalitāras sistēmas paražām.
Tūlīt aiz Vācijas karaspēka daļām Latvijā - tāpat kā citās okupētās zemēs - ieradās vācu slepenpolicija un valsts drošības dienests - vāciski Sicherheitsdienst vai saīsināti SD. SD darbības paņēmieni būtībā neatšķīrās no čekistu metodēm. Centienus atbalstīt brīvās Latvijas atjaunošanu sāka apspiest, jau sākot ar l. jūliju. Laukos partizānu vienības piespieda vai nu pakļauties vācu SD vadībai, vai izformēties. Tās pārdēvēja par pašaizsardzības, vēlāk par palīgpolicijas vai šucmaņu (no vācu nosaukuma Schutzmannschaften) vienībām. Šo vienību rindas papildināja brīvprātīgie. Sākot jau ar jūlija vidu, vācu vadītā SD izmantoja arī šīs vienības, lai īstenotu nacionālsociālistisko teroru gan Latvijas teritorijā, gan citos Vācijas okupētajos Austrumeiropas apgabalos. Sākotnēji radās pāris simtu latviešu brīvprātīgo, kuri pieteicās SD vadītās pašaizsardzības vienībās. Galvenokārt tie bija gados jauni vīrieši, kas uzskatīja, ka atriebība par tuvinieku deportēšanu vai nogalināšanu ir viņu goda pienākums. 1941. gada jūlijā visā Latvijā "pašaizsardzībnieki" turpināja partizānu vienību iesākto izrēķināšanos ar komunistiem un padomju kolaborantiem. SD arī centās vienlaikus veicināt ebreju vajāšanas, bet tas reti izdevās, jo latviešu naids bija vērsts pret komunistiem, nevis ebrejiem. Lai nodrošinātu Latvijas ebreju sistemātisku iznīcināšanu, SD izveidoja sevišķi atlasītas speciālas vienības - vāciski Einsatzkommando. Latvijas teritorijā pazīstamāko šādu vienību vadīja Viktors Arājs, tāpēc to bieži mēdz saukt par Arāja komandu. Pēc tam, kad visur vācu okupētajā Latvijas teritorijā ebreji bija apzināti un savākti vietējos centros, SD 1941. gada vasarā un rudenī norīkoja Arāja komandu uz vairākām Latvijas pilsētām nošaut tur turētos ebrejus. Citur pēc pavēles SD piespieda piedalīties ebreju iznīcināšanā vietējās palīgpolicijas vienības. Lielpilsētās Rīgā, Liepājā un Daugavpilī nacionālsociālisti bija pat ierīkojuši atsevišķus nožogotus pilsētas kvartālus ebrejiem, ko dēvē par geto. Liepājas geto pastāvēja līdz decembrim, kad to slēdza sakarā ar tūkstošu Liepājas ebreju nošaušanu netālu no pilsētas Šķēdes kāpās. Vairākumu Rīgā dzīvojošo ebreju nošāva pie Rumbulas, bet pēc tam uz Rīgas geto nacionālsociālisti sāka pārsūtīt ebrejus no citām Vācijas okupētajām zemēm. Pēc Latvijas ebreju iedzīvotāju gandrīz pilnīgas iznīcināšanas Arāja komanda tika norīkota iznīcināt ebrejus arī citos Vācijas ieņemtajos apgabalos.
Atbildību par savu rīcību nes katrs ebreju iznīcināšanas līdzdalībnieks atsevišķi, un nevar apgalvot, ka visi latvieši piekrita šādai izrīcībai ar ebrejiem. Par ebreju glābšanu vācu okupācijas laikā draudēja nāvessods, bet tomēr simtiem Latvijas iedzīvotāju riskēja ar savām dzīvībām, mēģinot glābt ebrejus, gan savus bijušos kaimiņus un skolas biedrus, gan pilnīgi svešos, no citām zemēm atsūtītos. Ja Latviju nebūtu okupējusi Vācija ar savu pret ebrejiem vērsto nacionālsociālisma ideoloģiju, Latvijas teritorijā nebūtu noticis holokausts - Eiropas ebreju masveidīga iznīcināšana. Nacionālsociālisma ideoloģijas dēļ Latvijas tauta bija zaudējusi divas kulturāli un ekonomiski nozīmīgas tās sastāvdaļas: vācbaltiešus un Latvijas ebrejus. Jaunās okupācijas varas propaganda veiksmīgi izmantoja padomju okupācijas nodarījumus, lai veicinātu latviešu gatavību sadarboties ar vācu varas iestādēm. Dziļas pēdas tā laika latviešu apziņā atstāja 1942. gadā izdotā brošūra "Baigais gads", kur attēlos redzami nomocīto Latvijas iedzīvotāju līķi un kur ebreju komunisti vainoti Latvijas neatkarības zaudēšanā. Šādas propagandas ietekmē turpinājās arī pilsonisko vērtību izskaušana Latvijas sabiedrībā. Tikumiskā pagrimuma galīgā pazīme bija atsevišķu sabiedrības locekļu gatavība piedalīties noziegumos pret cilvēci gan atriebības, gan sava labuma gūšanas dēļ.
Kā pasaules sabiedrībai, tā okupētās Latvijas sabiedrībai vācu okupācijas vara centās pierādīt latviešu lielo atbalstu vācu varas politikai. 1942. gadā izveidoja latviešu pašpārvaldi, šķietamu latviešu valdību, kas līdzīgi Kirhenšteina vadītajai Latvijas PSR valdībai bija aizsegs okupācijas varas pārvaldes struktūrām. Darbībai pašpārvaldē sameklēja no padomju aresta un deportācijām izvairījušos neatkarīgās Latvijas laikā pazīstamus cilvēkus: Brīvības cīņu varoņus ģenerāli Oskaru Dankeru un ģenerāli Rūdolfu Bangerski, kādreizējo prezidenta Ulmaņa finansu ministru Alfrēdu Valdmani un citus. Sadalot pašpārvaldi pa nozarēm, vācu vara izveidoja tā saucamās ģenerāldirekcijas, ieceļot par ģenerāldirektoriem sameklētos kolaborantus. Tomēr nevarētu uzskatīt šo pašpārvaldi par īstu, rīcībspējīgu valdību. Katrs ģenerāldirektors bija tieši pakļauts augstākajam vācu varas pārstāvim okupētajā Baltijā - Austrumzemes ģenerālkomisāram, kas viņa rīcību stingri kontrolēja un ierobežoja. Ģenerāldirektoriem nebija atļauts sanākt kopā un saskaņot darbību starp attiecīgajām nozarēm, jo politikas saskaņošana notika ģenerālkomisāra līmenī. Atbildīgākie ierēdņi pašpārvaldes ģenerāldirekcijās bija norīkoti no Vācijas. Tātad patiesībā ģenerāldirektoriem bija maza ietekme uz vācu īstenoto politiku okupētajā Latvijā. Svarīgi vienīgi bija latviešu sabiedrībā pazīstamo cilvēku vārdi un paraksti uz publicētajiem okupācijas varas rīkojumiem. Dzīvojot trimdā Rietumos pēc Otrā pasaules kara, Dankers, Bangerskis un Valdmanis mēģināja attaisnot savu kolaborāciju ar to, ka, piedaloties vācu pārvaldes struktūrās, viņi Latvijas iedzīvotājiem bija centušies padarīt okupācijas apstākļus maigākus. Šāda ērta "pretestība no iekšpuses" diemžēl nepārliecināja to salīdzina ar pagrīdes pretestības kustības dalībnieku drošsirdīgo darbību bīstamos apstākļos.
Vācu SD un slepenpolicijas darbinieki vērsās pret pretestības izpausmēm tikpat mērķtiecīgi, kā to bija darījuši čekisti padomju laikā. Vācu drošības iestāžu darbības paņēmieni ari līdzinājās čekistu rīcībai: informācijas vākšana no ziņotājiem, arests, aizturētā pratināšana, ieslodzījums vai sodīšana bez tiesas. Pretestības kustības dalībnieki un vienkārši civiliedzīvotāji nonāca cietumos, spaidu darbu nometnēs un citas ieslodzījuma vietas gan Latvijas teritorijā, gan citur vācu okupētajā Eiropā. Nacionālsociālisma dzīves telpas politika paredzēja vāciešu apmešanos Latvijas teritorijā un daļēju latviešu tautas pārvācošanu. Latvijas teritoriju vācu vara pakāpeniski vēlējās pārveidot par tīri vācisku zemi. Vācu valoda un viss, kas bija saistīts ar Vāciju, ieņēma svarīgāku vietu visās oficiālās jomās. Pat skolās propagandas nolūkos stāstīja, ka vācieši Baltijā vienmēr ir bijuši politikas noteicēji un kultūras nesēji, vienlaikus neko neminot par plāniem ar laiku deportēt vai iznīcināt latviešu tautu. |
|
|
06. Nacistiskā okupācija |
