Karadarbība un Latvijas liktenis

Otrā pasaules kara laikā Latvijas teritorija kļuva par kaujas lauku tiešā un pārnestā nozīmē. Kamēr Vācijas un Padomju Savienības bruņotie spēki cīnījās par kundzību Baltijā un Eiropā, nacionālsociālisma un komunisma ideoloģijas paudēji sacentās, pārliecinot Latvijas iedzīvotājus, ka vienīgi viņu puses uzvara Latvijai atnesīs īstu brīvību un labklājību. Karš turpināja sašķelt Latvijas tautu, jo vācu un padomju varas viltus solījumi par neatkarīgās Latvijas valsts atjaunošanu panāca frontes līniju nostiprināšanos ne tikai uz armiju virspavēlniecības kartēm, bet arī Latvijas iedzīvotāju apziņā.

Karš ar Padomju Savienību prasīja vairāk un vairāk upuru no Vācijas puses. Tāpēc jau 1942. gadā vācu vara saformēja slēgtas latviešu bruņotās vienības nosūtīšanai uz fronti un izmantošanai cīņā pret padomju atbalstītajiem sarkanajiem partizāniem Vācijas ieņemtajos apgabalos Baltkrievijā un Ukrainā. Lai apietu starptautisko aizliegumu piespiedu kārtā iesaistīt okupētas zemes civiliedzīvotājus okupācijas karaspēkā, vācu vara šīs slēgtās vienības maldinoši dēvēja par policijas bataljoniem. Ar pretkomunistisku propagandu - aicinājumu atriebties pret padomju varu, kas sagrāva Latvijas neatkarību un apspieda Latvijas tautu, - centās piesaistīt latviešu brīvprātīgos.

Brīvprātīgi pieteikušos skaits nespēja apmierināt Vācijas virspavēlniecības strauji augošās vajadzības pēc kaujiniekiem cīņai ar Sarkanarmiju. Slēptā iesaukšana notika zem jauniešu piespiedu nosūtīšanas darba dienestā aizsega. Darba dienesta pienākumu izpildīšanas laikā jaunieši tika militāri apmācīti un vēlāk iekļauti Vācijas bruņotajos spēkos tā saucamajos Gaisa spēka palīgos un citu kaujas palīgvienību sastāvā. Vācu varas izveidotās Latvju jaunatnes organizācijas mērķi bija divējādi: līdzīgi padomju varas komjaunatnei audzināt jaunatni atbilstoši nacionālsociālistiskās okupācijas varas ideoloģijai, kā arī sagatavot jauniešus dienestam frontē.

1943. gada sākumā, pēc sakāves pie Staļingradas (tagadējā Volgograda Krievijā), kur Sarkanarmija aplenca un iznīcināja Vācijas 6. armiju un sagūstīja vairāk nekā 100 000 vācu karavīru, Vācijas karaspēka stāvoklis Austrumeiropā strauji pasliktinājās. Tāpēc Hitlers nolēma iegūt papildspēkus cīņai pret Padomju Savienību, iesaucot karadienestā vīriešus okupētajās zemēs Austrumeiropā. 1943. gada 10. februārī Hitlers pavēlēja saformēt jaunu bruņoto veidojumu - Latviešu ieroču-SS brīvprātīgo leģionu. Par Latviešu leģiona ģenerālinspektoru iecēla ģenerāli Bangerski. Bangerska loma leģionā bija tīri simboliska, jo augstākā leģiona pavēlniecība tomēr bija vācu bruņoto spēku komandieru rokās. Lai mazinātu latviešu pretestību iesaukšanai, ar Bangerska parakstu publicēja rīkojumu atjaunot neatkarīgās Latvijas likumu par karaklausību. Vācu vara tātad pamatoja okupētās Latvijas civiliedzīvotāju iesaukšanu ar latviešu ģenerāļa un pašpārvaldes pārstāvja Bangerska rīkojumu, pamatojoties uz neatkarīgās Latvijas likumu.

Sākotnēji šis viltus gājiens guva vēlamos panākumus. Kad kļuva zināms, ka apvienos visus vācu bruņotajos spēkos dienējošos latviešu karavīrus - gan no policijas bataljoniem, gan no citām vienībām - vienotā bruņotā veidojumā latviešu virsnieku vadībā, daudzi, kuri neuzticējās iepriekšējiem vācu mēģinājumiem iesaistīt latviešus karā, tagad brīvprātīgi pieteicās dienestam leģionā. Bija cerības, ka ar laiku leģions, tāpat kā latviešu strēlnieki Pirmajā pasaules karā un Brīvības cīņās, kļūs par kodolu neatkarīgās Latvijas atjaunošanas armijai.

Arī šīs cerības nepiepildījās. Latviešu leģiona faktiskā augstākā vadība tomēr bija vācu ģenerāļi. Viņus neinteresēja vai pat saniknoja latviešu cerības un centieni atjaunot neatkarīgu Latviju, bet interesēja tikai karavīri cīņai par Vācijas uzvaru. Pildot Vācijas kara mērķus, Latviešu leģiona vienības nosūtīja uz vietām frontē, kur risinājās smagas kaujas ar Sarkanarmiju. Divas leģiona divīzijas piedalījās cīņās 1943. un 1944. gadā, kad Sarkanarmijas pretuzbrukumi piespieda vācu karaspēku pakāpeniski atkāpties no Ļeņingradas (tagad Sanktpēterburga) apkārtnes atpakaļ Baltijas virzienā. Šajās kaujās leģionam bija daudz kritušo. Par spīti propagandas centieniem šos zaudējumus pasniegt kā varonīgu uzupurēšanos cīņā pret komunismu, tautas labvēlīgais noskaņojums pret leģiona ideju sāka šķobīties. Kad fronte tuvojās Latvijas teritorijai, pastiprinājās iesaukšana leģionā, bet aicinājumu aizstāvēt apdraudēto dzimteni no komunisma briesmām iedarbību vājināja no frontes aizbēgušo latviešu karavīru stāstījumi. Jo tuvāk fronte tuvojās Latvijas teritorijai, jo biežāk Latvijā parādījās dezertieri -karavīri, kuri patvaļīgi pametuši savas karaspēka vienības. Vācu vara bargi sodīja gan šos brīvsolī devušos, gan tos, kas centās izvairīties no iesaukšanas.

Liktenis tiem Latvijas pilsoņiem, kuri bija nonākuši Sarkanarmijas karadienestā, nebija labāks. Bijušās Latvijas armijas ierindniekus un tos, kurus piespieda pievienoties karaspēka dalām, Sarkanarmijai atkāpjoties no Latvijas teritorijas 1941. gada vasarā, apvienoja Latviešu strēlnieku divīzijā. Dienestam divīzijā brīvprātīgi pieteicās arī bēgļi no Latvijas, noticot padomju solījumiem par Latvijas neatkarības atjaunošanu pēc kara, kā arī latviešu izcelsmes komunisti un tie bijušie Latvijas iedzīvotāji, kuri vēlējās atjaunot padomju varu Latvijā.

Sarkanarmijas vadība izmantoja Latviešu strēlnieku divīziju pēc saviem ieskatiem. Kaujās pie Maskavas Latviešu strēlnieku divīzija cieta lielus zaudējumus. Kritušos parasti aizvietoja ar karavīriem no citām Sarkanarmijas vienībām, kuriem nebija nekādu saistību ar Latviju. Pēc turpmākajiem zaudējumiem Latviešu strēlnieku divīziju samazinātā sastāvā pārkārtoja par Latviešu strēlnieku korpusu.

1944. gada vasarā Sarkanarmijas ielaušanās Latvijas teritorijā iezīmēja jaunu posmu Latvijas vēsturē - karu. Divās svešās armijās Latvijas iedzīvotāji karoja savā starpā, lai gan abas karojošās puses bija naidīgi noskaņotas pret Latvijas neatkarību un Latvijas tautas pašnoteikšanās tiesībām. Divas totalitāras lielvaras centās viena otru iznīcināt, piespiežot Latvijas tautu piedalīties šajā cīņā.

Ieņemto teritoriju Sarkanarmija pasludināja par "atbrīvotu" un atjaunoja padomju varu, nevis lika pamatus Latvijas neatkarībai. Pretēji tam, ko Amerikas Savienoto Valstu un Lielbritānijas vadītāji bija solījuši Atlantijas Hartā, 1944. un 1945. gadā Rietumvalstu sabiedrotie bija spiesti atļaut Staļinam brīvi rīkoties Centrāleiropā un Austrumeiropā, jo vieni paši nespēja uzvarēt karā pret Vāciju. Latvijā atgriezās padomju okupācija.

Abās frontes pusēs pastiprinājās iesaukšana armijā. Dažkārt Latvijas iedzīvotājiem nācās piedalīties kaujās, kur tika izpostīts viņu dzimtais pagasts. Katram, kas bija nonācis šādā situācijā, tas bija smags pārdzīvojums. Aizbēgušo karavīru skaits no abām armijām turpināja pieaugt.

Frontes virzība uz priekšu izraisīja lielas bēgļu plūsmas. Abas armijas lika civiliedzīvotājiem pamest piefrontes joslas. Baidoties no atkārtotas padomju okupācijas, daudzi labprātīgi atstāja savas mājas likteņa varā un devās bēgļu gaitās ar cerību nokļūt šķietami drošākajā Vācijā vai neitrālajā Zviedrijā. Daudzi tomēr netika tālāk par Kurzemi, kas palika vācu pārvaldījumā līdz Otrā pasaules kara beigām 1945. gada 8. maijā.

Vācu karaspēka atkāpšanās iedvesa jaunu cerību pretestības kustības dalībniekos. Cerot, ka Vācija zaudēs karu un radīsies iespēja atjaunot neatkarīgu Latviju, pagrīdes organizācijas uzdrošinājās darboties atklātāk. Latvijas Centrālā padome, viena no lielākajām pretestības organizācijām, publicēja aicinājumus gatavoties Latvijas neatkarības atjaunošanai. Viņi pat organizēja sabiedriski svarīgu cilvēku nogādāšanu laivās uz Zviedriju, ar mērķi izveidot tur politisku kodolu Latvijas atjaunošanai. Latvijas Centrālās padomes Militārās komisijas vadītājs ģenerālis Jānis Kurelis pulcēja ap sevi karavīrus, kuri atklāti vēlējās cīnīties par Latvijas neatkarību. Kureliešus, kuru vadība bija sākusi plānot jaunu Latvijas armijas izveidošanu, vajāja gan vācu, gan padomju vara, un viņus beigu beigās iznīcināja SD speciālās vienības 1944. gada decembrī. Ne padomju, ne vācu vara negribēja pieļaut Latvijas neatkarības atjaunošanu.

Frontes līnija nostiprinājās 1944. gada rudenī apmēram gar robežu starp Kurzemi un Zemgali. Kurzeme šajā laikā bija aplenkta, jo uz dienvidiem Sarkanarmija jau bija ieņēmusi Lietuvu un caur Poliju virzījās Vācijas virzienā. Lai uzmundrinātu ielenktos uz pašaizliedzīgu aizstāvēšanos, vācu vara daudzināja šo Sarkanarmijas neieņemto Baltijas daļu par Kurzemes cietoksni. Sīvu cīņu dēļ gan vācu, gan padomju puse to pašu sauca arī par Kurzemes katlu.

Kamēr risinājās kaujas Kurzemes frontē, Latvijas teritoriju atstāja ap 200 000 iedzīvotāju. Mazās laivās daļa bēgļu devās bīstamajā braucienā pāri Baltijas jūrai uz Zviedriju. Pa ceļam neizdibināms bēgļu skaits gāja bojā vētrās un vācu vai padomju uzlidojumos vai karakuģu apšaudes. Brīvprātīgi vai arī piespiedu kārta tūkstošiem civiliedzīvotāju kuģos devās uz Vāciju vai vācu pārvaldītajiem apgabaliem. Vācu karaspēka virspavēlniecība bija aizsūtījusi uz Austrumvāciju arī vienu Latviešu leģiona divīziju, lai piedalītos kaujās tur.

1945. gada sākumā visiem bija skaidrs, ka Vācija zaudēs karu. Tikai tagad vācu vara pat piedāvāja Latvijas tautai daļēji neatkarīgu Latviju ar ģenerāli Bangerski priekšgalā, bet lielai tautas daļai tas nebija pieņemams, it sevišķi ievērojot Bangerska bezspēcīgumu ietekmēt leģiona izmantošanu.

Bija arī citi mēģinājumi pēdējās kara dienās izveidot neatkarīgās Latvijas valdību, bet arī tie bija bez panākumiem. 1945. gada 8. maijā atlikusī vācu virspavēlniecība padevās bez ierunām. Arī vācu komandieriem Kurzemē bija pavēlēts padoties Sarkanarmijai. Lielvaru karš bija beidzies, bet Latvijas tautai tas nenozīmēja brīvību. Ar to atsākās padomju okupācija visā Latvijas teritorijā.