Pēckara padomju okupācija

Redzot, ka viņa sapnis par dzīves telpu un "Jauno Eiropu" ar Vāciju priekšgalā nepiepildīsies, Hitlers Berlīnē 1945. gada 30. aprīlī izdarīja pašnāvību. Tā viņš izvairījās no atbildības par postu, ko viņa nacionālsociālisma ideoloģija bija nesusi lielākajai Eiropas daļai. Pēc 8. maija Vācijas virspavēlniecības padošanās sabiedrotajiem Hitlera valsts kodols - Vācija un Austrija - tika sadalīts četrās uzvarētājvalstu pārvaldītās okupācijas zonās. Angļu, franču un amerikāņu zonās Rietumvalstu militārās pārvaldes lika pamatus pilsoniskās un demokrātiskās sabiedrības atdzimšanai, izveidojot Vācijas Federatīvo Republiku (VFR) un Austrijas Republiku.

Padomju Savienības okupācijas zonās Vācijā un Austrijā iedzīvotāji dzīvoja bailēs, jo padomju vara izrēķinājās ar vāciešiem par to, ko nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas vara bija izdarījusi ieņemtajos Padomju Savienības apgabalos. Kara laikā abu karojošo pušu totalitārā propaganda bija noskaņojusi karavīrus, ka ienaidnieka valsts pilsoņi nav cilvēki, ko vajag saudzēt. Kara laika propagandas ietekmē Sarkanarmijas vienības laupīja, izvaroja un slepkavoja vācu civiliedzīvotājus un bēgļus bez žēlastības, kā agrāk bija rīkojies Vācijas karaspēks okupētajās Padomju Savienības teritorijās Baltkrievijā, Ukrainā un Krievijā.

Čekisti nemitīgi medīja kara noziedzniekus starp vācu iedzīvotājiem. Kad tādus atklāja, parasti viņus ātri notiesāja uz nāvi pēc totalitārām metodēm, kamēr Rietumvalstu zonās pret apsūdzētajiem tika rūpīgi sagatavotas apsūdzību lietas, ko nodeva tiesām. Vienīgi sakarā ar uzvarētāju kopīgi rīkotām dzīvi palikušo nacionālsociālistiskās Vācijas augstāko vadītāju prāvām Nirnbergā 1946. gadā Padomju Savienība mēģināja ievērot tiesiskuma principus apsūdzību izskatīšanā, kaut arī īpatnēji uzstājīgā veidā. Nirnbergas prāvu laikā daudzus nacionālsociālistiskās Vācijas vadītājus notiesāja uz nāvi par noziegumiem pret cilvēci, un nacionālsociālisms kā ideoloģija tika starptautiski izsludināts par noziedzīgu savā būtībā.

Pēc Nirnbergas prāvām strauji pasliktinājās attiecības starp Staļina Padomju Savienību un demokrātiskajām Rietumvalstīm, kuru vadītājiem bija aizdomas, ka Staļins centīsies īstenot ilgi lolotos plānus par komunistisko pasaules revolūciju kara izpostītajā Eiropā. Padomju Savienība gādāja par komunistu valdību nākšanu pie varas tajās vācu okupētajās vai ar nacionālsociālistisko Vāciju sabiedrotajās valstīs, ko Sarkanarmija bija karā "atbrīvojusi". Arī savā okupācijas zonā Austrumvācijā padomju vara pēc padomju totalitārā valsts parauga izveidoja tā saucamo Vācijas Demokrātisko Republiku. Vienīgi no Austrijas padomju okupācijas karaspēks pēc desmit gadiem miermīlīgi aizgāja. Par spīti Atlantijas Hartā izklāstītajiem principiem, pēckara gados Rietumvalstis nespēja garantēt demokrātiju un neatkarību Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīs.

Jau 1946. gadā sākās aukstais karš starp Padomju Savienību, kura neslēpti centās paplašināt savu ietekmi uz citu valstu neatkarības rēķina, un demokrātiskajām valstīm, kas saprata totalitārā komunisma draudus viņu neatkarībai un pilsoniskās sabiedrības pamatvērtībām. To sauc par auksto karu, jo Rietumvalstis Amerikas Savienoto Valstu vadībā pēc iespējas centās izvairīties no tiešām bruņotām sadursmēm ar Padomju Savienību, bet mēģināja ar politiskiem līdzekļiem un diplomātiju ierobežot komunisma augošo ietekmi pēckara pasaulē. Nodibināja Ziemeļatlantijas Līguma organizāciju (NATO), kas apvienoja lielāko daļu Rietumeiropas, Amerikas Savienotās Valstis un Kanādu vienā aizsardzības savienībā, kura spētu pretoties iespējamiem Padomju Savienības centieniem iekarot Rietumeiropu. Rietumvalstis arī atbalstīja pretkomunistiskos spēkus tajās zemēs, kur pilsoņu karos Padomju Savienība apgādāja komunistu kaujiniekus.

Neievērojot Latvijas PSR valdības nostāju, ka Latvijas teritorijā padomju vara tiek atjaunota, Sarkanarmija arī šeit rīkojās tāpat kā savā zonā Austrumvācijā. Kaut gan oficiāli tā skaitījās Padomju Savienības neatdalāma sastāvdaļa, Latvijā padomju okupācijas varas karavīri ari laupīja, izvaroja, slepkavojami vajāja civiliedzīvotājus. Šādu rīcību veicināja padomju propaganda kara laikā, jo tā bija atspoguļojusi Latvijas iedzīvotājus par kolaborantiem, kas sadarbojušies ar ienīsto nacionālsociālistisko Vāciju. Padomju Savienības vadošajās aprindās un plašākajā sabiedrībā ilgi valdīja uzskats, ka latvietis bija un paliek "fašists" (tā padomju propaganda neprecīzi apzīmēja nacionālsociālistus un daudzu citu pretkomunistisko ideoloģiju piekritējus, lai gan būtībā fašisms bija tikai Itālijas vadoņa Benito Musolīni totalitārā ideoloģija). Tāpēc bija daudz gadījumu, kad sarkanarmieši izdarīja noziegumus pret Latvijas civiliedzīvotājiem pirmajos pēckara gados.

Uzskats, ka "atbrīvotās" Latvijas pamatiedzīvotāji ir politiski neuzticami "fašisti", bija pamatojums filtrācijas (tas ir, šķirošanas jeb attīrīšanas) politikai. Padomju vara tūlīt pēc kara sāka mērķtiecīgi meklēt kara noziedzniekus un nodevējus. Par nodevējiem padomju vara uzskatīja tos, kuri bija sadarbojušies ar nacionālsociālistu varu, karojuši vācu armijā, mēģinājuši pretoties pret atkārtotu padomju okupāciju vai citādi bijuši noskaņoti pret padomju varas atgriešanos Latvijā. Filtrācijas nometnēs nonāca visi leģiona karavīri, kas nolika savus ieročus 1945. gada 8. maijā. No Kurzemes, kur vācu vara pastāvēja līdz kara beigām, kā iespējamos nodevējus uz filtrācijas nometnēm aizsūtīja visus notvertos pilngadīgos vīriešus un pat nepilngadīgos zēnus, ja viņi nevarēja pierādīt, ka cīnījušies padomju atbalstītajās partizānu vienībās pret vāciešiem. Par mēģinājumu aizbēgt no otrreizējās padomju okupācijas arī bēgļu ģimenes ieslodzīja filtrācijas nometnēs. Pat ja cilvēku pēc pāris gadiem izlaida no filtrācijas nometnes, viņam vienmēr sekoja līdzi "nodevēja" apzīmējums, kas bieži kļuva par iemeslu atkārtotai ieslodzīšanai GULAGa nometnē attālos Padomju Savienības apgabalos.

Padomju varas izrīcība ar Latvijas iedzīvotājiem risinājās vienlaikus ar sabiedriskām pārmaiņām. Sakāpinātā veidā komunistu ideoloģija jūsmoja par Padomju Savienības uzvaru Otrajā pasaules karā vai, kā padomju propagandā dēvēja cīņu pret nacionālsociālistisko Vāciju, Lielajā Tēvijas karā un valsts sasniegumiem Staļina vadībā. Tomēr ilgā, smagā kara sekas bija jūtamas visā Padomju Savienībā. Staļina vēlme bija ātri atjaunot sagrautās pilsētas un izpostīto lauksaimniecības zemi, lai pierādītu Padomju Savienības varenību un komunisma pārākumu par Rietumvalstu sabiedrības spējām atspirgt pēc kara. Bija ari nepieciešams pārveidot Latviju pēc padomju parauga, lai nostiprinātu padomju varu. Pēckara apstākļi šim nolūkam bija loti pateicīgi - karš bija nopostījis un iztukšojis Latviju. Karā iznīcinātās ēkas un mantība nozīmēja, ka bija palicis mazāk lietišķu pierādījumu par to, ka reiz bijusi neatkarīgā Latvija. Deportācijās, karadarbībā vai bēgļu gaitās Latvija bija zaudējusi apmēram trešo dalu savu pilsoņu, tātad arī skaitliski krietni mazāk bija cilvēku, kas neatkarību nēsāja savā apziņā. Uz izpostītās Latvijas -krāsmatām padomju vara apņēmās celt jaunu sabiedrību, kas par neatkarīgu Latviju gandrīz neko nezinātu vai zinātu tikai slikto, ko padomju propagandā nemitīgi izcēla.

Pēc kara 40. un 50. gados valsts atjaunoja rūpniecību saskaņā ar saimnieciskiem plāniem, ko izstrādāja visas Padomju Savienības mērogā. Sākot ar 60. gadiem, sagrauto vietā uzcēla milzīgas jaunas fabrikas, kas kalpoja plašās Padomju Savienības vajadzībām, nevis vietējam tirgum. Lai strādātu jaunajās lielrūpnīcās, Latvijas iztukšotajās pilsētās strauji iepludināja strādniekus no citām Padomju Savienības republikām. Kad sāka pietrūkt vietas, kur izvietot šo darbaspēku, padomju vara uzcēla jaunus dzīvojamos rajonus. Latviešu valoda strauji izzuda no sabiedriskās dzīves, jo padomju varas iestādes lietoja un oficiālā politika atbalstīja krievu valodas lietošanu, bet ieceļotājiem nebija jāmācās latviešu valoda. Latvijas pamatiedzīvotāji pakāpeniski kļuva par mazākumu lielākās pilsētās, kur arī pārvaldes iestādēs komunistu iebraucēji guva ietekmīgu vairākumu.

Kultūras dzīvi okupētajā Latvijā stingri pakļāva centralizētajai politikai, kuras galvenais mērķis bija izskaust visu tautību kultūras īpatnības, pārkausējot visas tautības vienā vese­lumā - padomju tautā. Literatūra, māksla, arhitektūra un folklora Latvijā smagi cieta no kultūras un kultūrvides vienveidošanas pēc totalitārām vadlīnijām. Daudzus nozīmīgus karā sagrautus kultūras pieminekļus apzināti neatjaunoja vai pat iznīcināja. To vietā parasti uzcēla komunisma ideoloģijas daiļuma izpratnei un politiski sabiedrisko uzdevumu prasībām piemērotās celtnes, lai uzskatāmi parādītu komunisma neatgriezenisko uzvaru pār visu bijušo un atsvešinātu nākamās paaudzes no gadu simteņos uzkrātā Latvijas kultūras mantojuma. Izskaužot no sabiedrības kopīgās apziņas ideoloģiski neatkarīgus priekšstatus par pagātni, padomju vara cerēja paātrināt visu tautu saplūšanu vienotajā totalitārisma apstākļiem pieradinātajā padomju tautā.

Grūtības padomju varai sagādāja sabiedrības pārveidošana Latvijas laukos. Lauku iedzīvotāji trūcīgos apstākļos centās atjaunot savas saimniecības karā izpostītajās viensētās. Neapmieri­nātību ar padomju varu veicināja komunistu ierēdņu nepietiekamās spējas vai vēlme palīdzēt, pārmērīgie nodokļi un nodevas, Sarkanarmijas karavīru pāridarījumi un filtrācijas politika, kas atņēma visus darbspējīgos vīriešus. Okupētajās Baltijas valstīs pastāvošā viensētu lauksaimnie­cība arī neatbilda komunisma prasībām - tur, kur cilvēki dzīvo viensētās, nevar centralizēti uzraudzīt un īstenot plānveida ražošanu un ir grūti kontrolēt iedzīvotāju politisko noskaņojumu.

1949. gadā Staļins nolēma ieviest padomju totalitārismam atbilstošu kolhozu (kopsaimniecību, kolektīvu saimniecību) sistēmu Baltijas laukos. Apzinoties, ka daudzi lauku iedzīvotāji pēc četriem gadiem ar lielām pūlēm bija atjaunojuši savas saimniecības, padomju vara paredzēja pretestību kolektivizācijai - piespiedu kolhozu izveidošanas politikai. Pierādījums tam bija saimnieku izvēle tomēr maksāt lielus nodokļus, ar ko padomju vara apgrūtināja dzīvi viensētās, nevis kļūt par no šādiem nodokļiem atbrīvotiem kolhozniekiem. Atrisinājums bija vienkāršs un nežēlīgs: turīgos zemniekus deportēt, lai iebiedētu pārējos, tad kolhoziem sadalīt deportētajiem atņemto mantu.

Tāpēc 1949. gadā no 25. līdz 28. martam padomju vara otro reizi astoņu gadu laikā veica masu deportācijas Latvijā. Arestēja apmēram 43 000 Latvijas iedzīvotāju, ieskaitot zīdaiņus un sirmgalvjus. "Politiski neuzticamas" zemnieku dzimtas, kuras nevēlējās brīvprātīgi iestāties kolhozos padomju okupētajā Latvijā, - tā saucamos kulakus - piespiedu kārtā kravas vagonos aizveda strādāt kolhozos un meža darbos Omskas, Tomskas un Amūras apgabalos Krievijā, tālu no dzimtajām viensētām. Izsūtīšanu plānošanā un īstenošanā piedalījās simtiem vietējo komunistu, komjauniešu, valsts un pašvaldību iestāžu darbinieku. Okupācijas vara atkal bija spējusi iesaistīt vienu Latvijas tautas daļu otras daļas apspiešanā.

Dažus mēnešus vēlāk padomju prese svinīgi paziņoja, ka kolektivizācija ir veiksmīgi pabeigta visā Latvijas teritorijā, ne vārdu neminot, ar kādiem līdzekļiem tas sasniegts.

Kolektivizācija bija galvenais iemesls 1949. gada deportācijām, bet bija arī citi. Daudzi Latviešu leģiona karavīri pēc 1945. gada 8. maija nenolika savus ieročus, jo viņi saprata, ko padomju varas atgriešanās nozīmē viņiem kā Vācijas karaspēkā dienējušiem. Viņi uzskatīja, ka beidzot ir iespēja nepārprotami cīnīties pret okupāciju un par brīvu Latviju. Ar savu karā iegūto kaujas pieredzi viņi mežos izveidoja meža brāļu vienības, lai turpinātu bruņotu cīņu pret padomju varu partizānu karā. Viņiem piebiedrojās daudzi citi. Aukstā kara sākums radīja brīvības cīnītājos cerību, ka Rietumvalstis atbalstīs viņu centienus atjaunot neatkarīgu Latviju, kā to paredzēja Atlantijas Hartas principi. Taču šīs cerības neīstenojās, jo Rietumi nebija gatavi sākt jaunu karu, un drīz vien karu neiespējamu padarīja lielāks drauds - kodolieroči, ko sāka ražot arī Padomju Savienība.

Līdz 1949. gadam visā Latvijā, izņemot padomju okupācijas varas centrus Rīgā, Liepājā un citur, darbojās meža brāļu grupas. Šīs partizānu grupas - atšķirībā no laupītāju bandām, kas arī darbojās lauku apvidos pēckara gados, - uzbruka padomju varas pārstāvjiem un okupācijas atbalstītājiem. Lai cīnītos pret partizāniem, čekisti no vietējiem iedzīvotājiem izveidoja sevišķās iznīcinātāju vienības, kā arī izveidoja viltus partizānu grupas, tomēr plašs lauku iedzīvotāju atbalsts meža brāļiem apgrūtināja čekistu centienus apturēt bruņotu pretestību padomju varai.

Bez turīgākajiem zemniekiem 1949. gada marta deportācijās arestēja arī zināmo meža brāļu radiniekus un tos, kurus turēja aizdomās par palīdzības sniegšanu partizāniem. Šis trieciens beidzot salauza partizānu kustību, jo viņi nevarēja ilgi pastāvēt bez informācijas, pārtikas un medikamentiem, ko varēja saņemt tikai no apkārt dzīvojošajiem zemniekiem. Ap 50. gadu vidu čekisti iznīcināja pēdējās lielākās meža brāļu grupas. Mežos palika tikai atsevišķi vientuļnieki.

1949. gada deportācijās izsūtīja arī tos, kuri Latvijā bija jau atgriezušies no 1941. gada izsūtīšanas, kā arī politiski ieslodzīto piederīgos, jo arī šie cilvēki padomju tiesību izpratnē bija politiski neuzticami un sodāmi. Apzīmējumi "politiski neuzticams" un "tautas ienaidnieks" sekoja cilvēkam līdzi visu mūžu, neļaujot pat sodu izcietušajam dzīvot netraucētu ikdienas dzīvi Padomju Savienībā.

Priekšmeti no Okupācijas muzeja krājuma