Vācijā 1918. gada novembrī impērijas ķeizars atteicās no troņa. Izveidojās pirmā Vācijas demokrātiskā valdība. Jaunā valdība parakstīja pamieru ar pretiniekiem, tā beidzot Pirmo pasaules karu. Pēc viena no miera līguma noteikumiem, Vācijai bija jāatsakās no zemes, ko pievienoja jaundibinātajai Polijai. Armijas virspavēlniecība un bijušās impērijas valdošā slāņa pārstāvji šo Vācijas demokrātiskās valdības rīcību nekad nepiedeva. Viņi bija naidīgi noskaņoti pret demokrātijas izveidošanu Vācijā un cerēja atjaunot vecās impērijas varu un varenību.

Centieni nostiprināt demokrātiju, tirgus ekonomiku un pilsoniskas sabiedrības pamatus Vācijā smagi cieta no 1929. gada pasaules ekonomiskās krīzes sekām. Vācijas tautsaimniecība pāris mēnešu laikā galīgi sabruka. Sekoja vēl nepieredzēts bezdarbs, un pieauga tautas neapmierinātība ar dzīves līmeņa straujo pasliktināšanos. Vēlēšanās mērenie politiķi zaudēja vairāk un vairāk balsu Vācijas komunistiem un nacionālsociālistiem. 1933. gadā Nacionālsociālistiskā partija ieguva vairākumu Vācijas parlamentā Reihstāgā, un sākās nacionālsociālisma vadoņa Ādolfa Hitlera (Ādolf Hitler) astoņpadsmit gadu valdīšanas laiks.

Hitlera attīstītās ideoloģijas - nacionālsociālisma -pamatprincips bija rasisms, tas ir, ka visas tautas nav uzskatāmas par vienlīdzīgām. Hitlers bija pārliecināts, ka cēli ir vienīgi vāciskās un tai radniecīgās Ziemeļeiropas kultūras sasniegumi, bet ka ebreji tos cenšas sagraut. Viņš it sevišķi ienīda komunistus, jo komunisms solīja tautu vienlīdzību, turklāt tā idejas pamatlicējs Kārlis Markss (Karl Marx) pēc izcelsmes bija ebrejs.

Nacionālsociālisms balstījās uz idejas, ka vācu tauta glābs Rietumu civilizāciju no iespējamās bojāejas, ko - pēc Hitlera domām - vēlējās panākt ebreji. Lai sasniegtu šo mērķi, bija jānodrošina jaunas zemes ("dzīves telpa") vācu tautas pavairošanai, jāizskauž no sabiedrības vārgums un slimības un jāiznicina vācu tautas ienaidnieki - komunisti un "zemākas" tautas, it sevišķi ebreji.

Līdzīgi Staļinam Padomju Savienībā, Hitlers savas ideoloģijas vārdā lietoja teroru pret Vācijas iedzīvotājiem. Drošības dienesti un nacionālsociālistu partijas biedri vajāja tos, kuri pretojās Hitlera ideoloģijai vai kuriem nacionālsociālistu pārvaldītajā Vācijā vairs vienkārši nebija vietas. Tūkstošus apcietināja vai nogalināja. Lai gan nacionālsociālisma ideoloģijas mērķis bija stiprināt un vairot vācu tautu, Hitlera nežēlība prasīja daudz upuru no vācu tautas.

Lai sameklētu dzīves telpu vācu tautai, Hitlers cerēja apvienot visas zemes, kur dzīvoja vācieši. Pēc tam bija jāatgūst Polijai zaudētā Vācijas impērijas teritorija un tālāk jāiekaro zemes Austrumeiropā, to tautas iznīcinot vai pakļaujot verdzībai.

Sākot ar 1936. gadu, Hitlers sāka īstenot savus plānus. Nacionālsociālistiski noskaņotus vāciešus ārzemēs kūdīja sākt nemierus, ko Hitlers izmantoja kā ieganstu iesūtīt Vācijas bruņotus spēkus, it kā aizstāvot vāciešu tiesības. Šādu rīcību - citas valsts daļēju vai pilnīgu ieņemšanu un pārvaldīšanu ar bruņotu varu - sauc par okupāciju. Tai parasti strauji seko aneksija -okupētās zemes iekļaušana uzbrucējvalsts sastāvā. Šāds liktenis piemeklēja vispirms Austriju 1936. gadā un mūsdienu Čehiju 1938. gadā.