Latvijas valsts sasniegumi un problēmas

Pirmā pasaules kara beigās Eiropā plašu atbalsi guva Amerikas Savienoto Valstu prezidenta Vudro Vilsona (Woodrow Wilson) formulētā ideja par pašnoteikšanās tiesībām - tas ir, ka katrai tautai ir vienlīdzīgas tiesības pašai lemt par savu nākotni. Vadoties pēc līdzīgiem principiem, latviešu tautas pārstāvji 1918. gada 18. novembrī nodibināja jaunu valsti - Latvijas Republiku. Kaimiņu tautas - igauņi, lietuvieši un poļi -, kuras tāpat bija nodibinājušas savas valstis, palīdzēja Latvijai nodrošināt patstāvību pret ārējiem draudiem pēckara juku gados.

Ar laiku tuvākās un tālākas valstis atzina Latvijas neatkarību, tādejādi nostiprinot Latvijas vietu pasaulē. Tomēr jau pašā neatkarības iegūšanas sākumā Latviju apdraudēja lielās kaimiņvalstis austrumos un rietumos. Gadiem ejot, šie draudi kļuva arvien bīstamāki.

Laika periodā no 1920. gada līdz 1930. gadam Latvija sasniedza daudz. Uzplauka latviešu kultūra, bet arī mazākumtautību kultūras netika apspiestas. Latvijas tautā nostiprinājās pilsoniskās sabiedrības pamatvērtības: cilvēktiesības (vārda, preses, pulcēšanās un ticības brīvība, īpašuma neaizskaramība, vienlīdzība likuma priekšā u. c.) un pilsoņu līdzdalība politikā un tautsaimniecībā. Šīs pamatvērtības izpaudās sabiedrības politiskajā, ekonomiskajā un tiesiskajā attīstībā. Sākumā Latvija bija demokrātiska valsts. Tauta piedalījās valsts pārvaldē, ievēlot pārstāvjus Saeimā un pašvaldībās. Nostiprinājās tirgus ekonomika. Valdība atbalstīja jaunus uzņēmumus un sadalīja lielo muižu zemes, lai iedzīvotāju vairākumam būtu iespēja iesaistīties Latvijas tautsaimniecības attīstībā. Latvijā kā tiesiskā valstī visi bija vienlīdzīgi likuma priekšā, un politiski neatkarīgas tiesas nodrošināja katra pilsoņa likumā noteiktās tiesības un brīvības.

Apstākļus Latvijā būtiski ietekmēja pasaules notikumi 30. gados. 1929. gadā sākās ekonomiska krīze pasaules mērogā. Tā izraisīja lielas pārmaiņas vairāku Eiropas valstu politikā. Varu daudzās valstīs pārņēma antidemokrātiskas valdības, kuras mainīja valsts iekārtu un ierobežoja pilsoņu līdzdalību likumdošanā un tautsaimniecībā. Parasti valdīja viens cilvēks, kuru atbalstīja ietekmīga sabiedrības daļa, piemēram, armijas virsnieki vai lielrūpnieki. Šāda veida valsts iekārtas dēvē par diktatūrām jeb autoritāriem režīmiem. Arī Latvijā ekonomiskās svārstības pastiprināja politiskās nesaskaņas, un 1934. gada 15. maija apvērsumā varu pārņēma Kārlis Ulmanis ar saviem atbalstītājiem, tā pārtraucot pirmo demokrātisko posmu Latvijas vēsturē. Ieguldot līdzekļus vairākos jaunradītos lielos valsts uzņēmumos, Ulmaņa valdība cerēja apturēt sabiedrības labklājības līmeņa lejupslīdi, ko izraisīja ekonomiskā krīze. Lielā mērā tas arī izdevās, jau pēc pāris gadiem Latvijas iedzīvotājiem radot Eiropas mērogā labu dzīves līmeni. Tomēr no šīs un citām Ulmaņa valdības darbībām cieta iedzīvotāju iespējas brīvi piedalīties politikā un ekonomikā, kā arī saasinājās attiecības ar Latvijas mazākumtautībām. Neskarti palika vienīgi tiesiskās valsts pamati. Valsts arvien sargāja likumā paredzētās pilsoņu tiesības.