1939. gadā Hitlers
un Staļins rosīgi gatavojās īstenot savu mērķi atgūt Pirmajā pasaules karā
zaudēto un atjaunot bijušo impēriju kundzību pār Austrumeiropu. Kad Rietumu
lielvalstis Lielbritānija, ASV un Francija neizrādīja gatavību aizstāvēt jaunās
Centrāleiropas valstis no Vācijas uzmācības, Hitlers un Staļins secināja, ka
viņiem tāpat izdosies sadalīt savā starpā visu Austrumeiropu. Tā arī sākās
Latvijas valsts bojāejas plānošana.
1939. gada 23. augustā tika noslēgta vienošanās starp nacionālsociālistisko Vāciju un Padomju Savienību, ko parasti pēc pilnvarotajiem parakstītājiem sauc par Molotova-Ribentropa paktu. Atklāti šis dokuments tika izsludināts kā neuzbrukšanas līgums starp divām lielvarām, bet slepenajā papildu pielikumā Austrumeiropa bija sadalīta "ietekmes sfērās". Kaut gan nacionālsociālisma un komunisma ideoloģijas bija savstarpēji naidīgas, Hitlers un Staļins vienprātīgi vienojās iznīcināt jaunās valstis, kas bija radušās pēc veco impēriju sabrukuma. Molotova-Ribentropa pakts bija starpvalstu līgums, kas kalpoja Vācijas un Padomju Savienības īstermiņa interesēm nodrošināt mieru savā starpā. Tajā pašā laikā abas puses gatavojās savstarpējai cīņai uz dzīvību un nāvi. Līguma slēdzēji tīši un nekaunīgi neņēma vērā Baltijas valstu, Polijas, Somijas un Rumānijas brīvību, neatkarību un pašnoteikšanās tiesības. Sākotnēji Vācijas paredzētajā sfērā bija Lietuva un daļa no Polijas. Padomju Savienībai paredzēja Somiju, Igauniju, Latviju un daļas no Polijas un Rumānijas. Vēlāk, 28. septembrī, nolēma visas trīs Baltijas valstis iekļaut Padomju Savienības ietekmes sfērā, bet Vācijai piešķīra plašākas teritorijas Polijā.
1939. gada 2. septembrī, dienu pēc Vācijas karaspēka iebrukuma Polijā, Latvijas prezidents Kārlis Ulmanis oficiāli paziņoja, ka Latvija neiesaistīsies karā, ka tā būs neitrāla valsts. Divdesmit neatkarības gadu laikā Baltijas valstis nebija spējušas vienoties par kopīgu drošības politiku, ar ko Latvija, Lietuva un Igaunija spētu sevi aizsargāt pret ārējiem draudiem. Saprazdama, ka Latvija līdzīgi Polijai arī nesaņems vajadzīgo atbalstu no Lielbritānijas vai Francijas, Latvijas valdība cerēja, ka 1932. gada februārī ar Padomju Savienību un 1939. gada jūnijā ar Vāciju parakstītie neuzbrukšanas līgumi nodrošinās Latvijas neitralitāti, tā pasargājot valsti no kara briesmām un iespējamās neatkarības zaudēšanas.
Pēc Polijas sadalīšanas Latvijas robeža dienvidaustrumos ar Padomju Savienību kļuva par apmēram simt kilometriem garāka. Līdz ar to Sarkanarmijas vienības, kas piedalījās Polijas okupācijā, papildināja tās, kas jau septembra vidū sāka koncentrēties Lietuvas, Latvijas un Igaunijas pierobežā. Daudzi Polijas pavalstnieki, ieskaitot bruņoto spēku dalībniekus, meklēja patvērumu Baltijas valstīs. Dažkārt poļi, kas sākotnēji bija devušies uz Baltijas valstīm, tālāk nokļuva Rietumu sabiedroto (tas ir, Lielbritānijas un Francijas vadītajā) karaspēkā, lai turpinātu cīnīties pret Vāciju un mēģinātu atbrīvot savu okupēto dzimteni. Tas, ka Baltijas valstu virsnieku aprindas klusībā atbalstīja šo poļu brīvības cīnītāju centienus un īpaši nemēģināja viņus aizturēt, bija pretrunā ar valdības oficiāli izsludināto neitralitāti un varēja pat novest pie sadursmes ar Vāciju. Gan Vācija, gan Padomju Savienība asi reaģēja uz šādu parādību. Izmantojot kā ieganstu neskaidrības par neitralitāti, Staļins caur saviem vēstniekiem pieprasīja atļauju novietot Padomju Savienības karaspēka daļas Baltijas valstīs, pamatojoties uz mazo valstu šķietamo nespēju bez palīdzības nosargāt savu neitralitāti. Diplomātisko spiedienu Padomju Savienība papildināja ar draudīgu izturēšanos, traucējot kuģniecību, rīkojot kara lidmašīnu pārlidojumus un tamlīdzīgus pasākumus.
Somija līdzīgu līgumu parakstīt atteicās. Lai ar varu uzspiestu savas prasības somiem, 1939. gada novembrī Staļins pavēlēja Sarkanarmijai iebrukt Somijā. Tā sākās padomju-somu karš, dēvēts arī par Ziemas karu. Lielbritānija un Francija nosodīja Staļinu par klaju uzmācību miermīlīgajai kaimiņvalstij, bet necentās palīdzēt somiem, jo cerēja, ka Padomju Savienība sāks karu pret Hitlera Vāciju. Kaut arī Latvija pasaules karā bija neitrāla, tomēr kara sekas valstī bija jūtamas. Saruka Latvijas ārējā tirdzniecība ar svarīgajiem tirgiem Lielbritānijā un Vācijā. Pasliktinājās ekonomika un pieauga bezdarbs. Iedzīvotāju pausto neapmierinātību kūdīja Padomju Savienības atbalstītie Latvijas komunisti, kuri pēc vairāku gadu pārtraukuma atsāka sludināt savu ideoloģiju. Tautsaimniecības krīze radīja komunistiem izdevīgu vidi, lai mēģinātu vērst tautu pret savu valdību un veicinātu Staļina iecerēto Latvijas valsts iznīcināšanu. Arī Hitlers izmantoja stāvokli Baltijā, lai veicinātu savas ideoloģijas mērķus. 1939. gada oktobrī Vācijas pārstāvji Latvijā uzsāka sarunas par Latvijas vāciešu (vācbaltiešu vai - kā toreiz viņus sauca - baltvāciešu) izceļošanu uz Vāciju, lai viņus pievienotu pārējai vācu tautai. Prezidentam Ulmanim nekad nebija patikusi vietējo vāciešu lielā loma Latvijas tautsaimniecībā, un arī viņš sāka uztraukties par augošo nacionālsociālisma ietekmi starp vāciešiem Latvijā 30. gados. Piekrītot liela skaita Latvijas vāciešu izceļošanai, prezidents Ulmanis cerēja atbrīvot Latviju no varbūtējiem pret valsti noskaņotajiem mazākumtautības pārstāvjiem, kā arī pārdalīt izceļotāju īpašumus starp latviešiem, kas varētu samazināt sabiedrības neapmierinātību ar saimniecisko stāvokli. Tomēr līgums ar Vāciju par izceļošanu nozīmēja, ka Latvijas tauta zaudēja svarīgu tās sastāvdaļu, kas kopš viduslaikiem bija piesaistījusi mūsu zemes kultūru un ekonomiku Rietumeiropai. Gan Staļina, gan Hitlera atbalstītāji 1939. gada rudenī izmantoja visas izdevības, lai ideoloģijas vārdā sašķeltu Latvijas sabiedrību. |
|
|
03. Otrā pasaules kara sākums |
