Kas ir vēstures avoti?

Vēstures avoti ir viss, kas nonāk mūsdienās no pagātnes – avīze, darbarīks, fotogrāfija, baznīca, dienasgrāmata, lelle, vēstule, zābaks, glezna – un liecina par savu laiku. Šādus avotus dēvē par pirmavotiem.

Arī vēsturnieka radītu uz vēstures pirmavotiem balstītu vēstures aprakstu jeb stāstu var lietot kā vēstures avotu, tomēr tas ir atšķirīgs no pirmavota: tas ir sekundārs avots, kas nereti vairāk liecina par pašu vēsturnieku un viņa laikmetu nekā par aprakstīto laiku. Par sekundāru avotu uzskata arī liecību, kuras autors pats nav notikumu aculiecinieks. Gan vēsturnieka darbs, gan mākslas filma, gan vēsturisks romāns var būt ļoti vērtīgs sekundārs avots, ja tas balstās uz dažādiem pirmavotiem. Reizēm sekundārus avotus ir grūti izvērtēt, ja nevaram pārbaudīt izmantotos pirmavotus.

Šķiet, ka pieejamais vēstures avotu klāsts ir neaptverams, tomēr mūsdienu cilvēku rokās ir nonākusi tikai neliela daļa no visām pagātnes liecībām. Daudz vēstures avotu ir iznīcinājusi uguns, mitrums, grauzēji un insekti, kā arī cilvēki, kam šie vēstures avoti ir likušies nesvarīgi vai varbūt pat bīstami. Dažkārt vēstures avotus iznīcina, izmantojot tos kādā citā veidā – piemēram, baznīcu pārbūvē par sporta zāli, avīzes palīmē zem tapetēm, monētas pārkausē utt. Protams, visus vēstures avotus nav iespējams saglabāt – tad pašiem cilvēkiem pasaulē vairs nebūtu vietas. Katram, kas pēta vēsturi, arī tev, ir svarīgi padomāt, kāpēc tieši viens vai otrs vēstures avots ir saglabājies, bet citu nav. Pētījuma rezultāti ir tieši atkarīgi no pieejamo avotu klāsta.

Par neseno laiku vēsturi ir saglabājušies visvairāk vēstures avotu, bet tāpēc ir arī grūti tos izvēlēties un atlasīt. Arhīvos atrodams liels skaits oficiālu dokumentu, no kuriem daudzi svarīgākie pēdējos gados vairākkārt publicēti. Oficiālie dokumenti var radīt priekšstatu, ka šis vēstures posms ir vissarežģītākais, visgarlaicīgākais, no cilvēkiem visatsvešinātākais. Tā tas nav! Šā laika liecinieki vēl arvien dzīvo mūsu vidū un viņu stāsti un saglabātās liecības vēl arvien pieejami ikvienam. Salīdzinot ar akmens laikmeta priekšmetu vai pagājušā gadsimta dokumentu, nesenās vēstures avoti, par kuriem varam saņemt komentārus un tuvākus paskaidrojumus, ir īpaši vērtīgi.

Tāpēc – veicot pētījumu par kādu no nesenās vēstures problēmām, sameklē un izmanto arī personiskus dokumentus (vēstules, dienasgrāmatas, piemiņas lietas), vizuālus vēstures avotus (plakātus, karikatūras, fotogrāfijas, kino un video, gleznas), taustāmus vēstures avotus (tādi atrodas daudzās mājās – piemēram, 60. gadu mēbeles, apģērbi, ordeņi, kā arī muzejos), mākslas paraugus (dzeju,

daiļliteratūru un publicistiku, mūziku – piemēram, Imanta Kalniņa dziesmas) un vides objektus (celtnes un graustus). Nesenās vēstures izpēte piedāvā unikālu iespēju izmantot vēl dzīvu cilvēku liecības. Interesantus materiālus var atrast arī vietējas nozīmes dokumentu krātuvēs – pilsētu vai pagastu arhīvos, bibliotēkās, muzejos, skolās un citās iestādēs.

Skolā visbiežāk izmanto pieejamākos vēstures avotus:

•      mutvārdu avotus (notikumu aculiecinieku atmiņas);

•      lietišķos avotus (priekšmetus);

•      vizuālos avotus (attēlus, fotogrāfijas, filmas);

•      rakstiskos avotus (visu rakstīto – gan publicēto, gan nepublicēto).

Vēstures jautājumi

Vēstures avots kļūst par derīgu vēstures liecību tikai tad, ja to lieto, lai atbildētu uz kādu jautājumu par vēsturi. Ja nav jautājuma vai avots neatbild uz uzdoto jautājumu, tad avotu nevar dēvēt par derīgu vēstures liecību. Tomēr visbiežāk viens avots var atbildēt uz vairākiem jautājumiem par vēsturi. Tāpēc nereti viena avota iepazīšana rada citus jautājumus, kas liek meklēt papildu avotus, kuri savukārt var atbildēt uz jauno jautājumu.

Tikai neliela daļa vēstures avotu runā paši par sevi, t. i., sniedz faktus saturošu informāciju. Parasti visvairāk informācijas satur rakstiskie un mutvārdu vēstures avoti. Citu veidu vēstures avotus ir sarežģītāk “izlasīt”, jo vajadzīgas lielas priekšzināšanas un tie jāsalīdzina ar citiem avotiem. Iedziļinoties šķietami vienkāršā rakstiskā vēstures avotā, parasti var iegūt vēl papildu faktus, kā arī ziņas par avota autora attieksmi pret notikumu vai procesu. Daudzi avoti, atrauti no vēstu-riskā konteksta un konkrētiem apstākļiem, bez paskaidrojumiem vispār nav izmantojami. Piemēram, fotogrāfija drošas ziņas sniedz tikai par cilvēka dzimumu, aptuveni var noteikt cilvēka vecumu, pēc apģērba aptuveni var minēt fotografēšanas laiku un cilvēka mantisko stāvokli (lai gan arī tas nav droši, jo fotografētais cilvēks varētu būt apģērbu aizņēmies). Citas ziņas – cilvēka nodarbošanās, iemesls, kāpēc uzņēmums izgatavots – bez paskaidrojuma nav iespējams iegūt.

Kāpēc vēstures stundā jālieto vēstures avoti?

Prasme strādāt ar avotiem ir nepieciešama ne tikai vēsturniekiem. Tā ir svarīga katram cilvēkam, lai mācētu kritiski uztvert visdažādākā veida informāciju. Kritiski domājošu cilvēku veikli žurnālisti vai politiķi nevar viegli apmānīt.

Piemēram, mācību grāmatā bieži var lasīt izteikumu, ka “masu deportācijās jeb piespiedu izsūtīšanās 40. gados cilvēkus aizsūtīja uz Sibīriju, kur ieslodzīja spaidu nometnēs”. Tomēr, ja mēs iedziļināmies dokumentos un aculiecinieku atmiņās, tad izrādās, ka ne visi masu deportācijās izsūtītie nonāca Sibīrijā, ne visus ieslodzīja nometnēs (patiesībā no 1949. gada 25. martā izsūtītajiem neviens nenonāca nometnēs!). Lūk, ko par 1941. gada 14. jūnija deportācijām pauž viens neliels aculiecinieka N. Ratnieka atmiņu fragments (citēts pēc: Okupācijas varu politika Latvijā 1939–1991: Dokumentu krājums. – R.: Latvijas Valsts arhīvs, 1999. – 160. lpp.): “Līdz Daugavpilij tēvs brauca ar mums kopā, bet pēc tam vīriešus atdalīja no ģimenēm un viņi brauca atsevišķos vagonos, no tās reizes es viņu neredzēju. Viņš tika Vjatlagā, kur 1942. gadā nomira. To mēs uzzinājām tikai 1959. gadā. Mūs pašus aizveda uz Krasnojarskas novada [..] Dzeržinskas rajona Orlovkas ciemu.”

Tas nozīmē, ka tikai daļa ieslodzīto nonāca nometnēs, šajā gadījumā N. Ratnieka tēvs, bet pārējie netika ieslodzīti nometnēs – šajā gadījumā N. Ratnieks un pārējie viņa ģimenes locekļi, bet nonāca nometinājumā. Turklāt jāpiebilst, ka nometne, kur nonāca N. Ratnieka tēvs (un arī daudzi citi deportētie) nebija Sibīrijā, jo Vjatlags atradās PSRS Eiropas daļā.

Strādājot ar vēstures avotiem, tu arī sapratīsi, cik sarežģīts ir vēsturnieka darbs un ka par notikumiem pagātnē nepastāv viena vienīga patiesība, sastopami pilnīgi pretrunīgi avoti, ka katru notikumu var apskatīt no atšķirīgiem redzespunktiem. Tāpēc netici tam, ko tev saka! Izpēti pats/i!

Vēsturnieki parasti sāk strādāt, uzdodot jautājumu. Tad sāk vākt avotus, kuros ir liecības, kas var sniegt atbildes uz šo jautājumu. Avotus izvērtē, lai noskaidrotu, cik tie ir precīzi. Ja avoti ir atšķirīgi, pretrunīgi, tos salīdzina ar citiem. Pilnīgi iespējams, ka darba rezultātā vēsturnieks nevarēs paziņot, ka viss ir bijis tā un tā, bet sniegs vairākus minējumus, kā tas varētu būt bijis. Vēsturnieka interpretācija ir stāsts, kas balstās uz pieejamām liecībām. Tas nevar būt absolūta patiesība.

Darbs ar avotiem ir vēsturnieka pamatuzdevums, tomēr visi skolēni nekļūs par vēsturniekiem, bet visiem jāprot lietot vēsturnieku metodes – kritiski domāt un vērtēt.

Kā iemācīties analizēt vēstures avotus?

Trenējies patstāvīgi!

• Analizē fotogrāfiju!
  • Fotogrāfijas analīzes paraugs
• Analizē pastkarti!
  • Pastkartes analīzes paraugs

Daudzas lietas šai dzīvē var iemācīties, tās darot. Līdzīgi ir arī ar domāšanu un vēsture avotu analīzes prasmi - tās ir jātrenē. Izmanto darba lapas šajā mājas lapā un patstāvīgi izanalizē fotogrāfiju vai pastkarti!

---

    Vai tev radās pārliecība, ka tu izproti vēstures avotu nozīmi vēstures pētījumā? Ja tava atbilde ir apstiprinoša, tad mēģini ar piemēriem pamatot šādus apgalvojumus.

• Visas aculiecinieku liecības nav ticamas.
• Ne visi ticami avoti ir derīgi.
• Aizspriedumaini avoti var būt derīgi.
• Ticamā avotā var būt aizspriedumi.
• "Patiesība" neatrodas "kaut kur" starp diviem pretrunīgiem avotiem.

---

    Ja Tev bija interesanti un pašam šķiet, ka izdevās, sper soli tālāk - piedalies kādā no muzeja pētniecisko darbu konkuriem!