Ukrainas zaudējuma draudi un Eiropas reakcija

Tomēr atkārtoti brīdinājumi, ka, ja Ukraina zaudēs, Krievija atjaunos savus sauszemes spēkus un būs gatava uzbrukt NATO, ir izraisījuši tikai vilcināšanos un neizlēmīgu rīcību. Turklāt, izņemot valstis gar NATO austrumu flangu, Eiropas politiskie līderi turpina rīkoties tā, it kā nekas daudz nebūtu mainījies, jo viņu retorika vēl nav atbilstoši pārvērsta darbībā.

Solījumi par nākotnes izdevumiem nav tas pats, kas faktiskie līgumi, kas liktu Eiropas aizsardzības uzņēmumiem palielināt ražošanu ātrumā un apjomā. Un bez Eiropas atbruņošanās NATO vienkārši gatavojas neveiksmei.

ASV un sabiedroto militārā vadība – gan ASV Eiropas komandā, gan Augstākajā sabiedroto spēku galvenajā mītnē Eiropā – ir nogurdinoši strādājusi, lai atjaunotu NATO sākotnējo lomu kolektīvās aizsardzības un aizsardzības nodrošināšanā. Aliansei tagad ir reģionālie plāni, ar spēju ģenerēšanas prasībām, kas atjaunos šo primāro funkciju. Bet, ja Eiropa netērēs naudu, lai paplašinātu savu aizsardzības rūpniecisko bāzi un nodrošinātu reālas militārās spējas, lai padarītu šos jaunos reģionālos plānus ticamus, to izpilde būs pilna ar nepieņemamiem riskiem.

Tomēr, ņemot vērā nevienmērīgo reakciju no vairākām Eiropas galvaspilsētām attiecībā uz naudas tērēšanu aizsardzībai, sabiedrotie šķiet iesprostoti kultūrā, kur runa ir liela, bet paļaujas uz ASV, lai uzņemtos lielāko daļu sloga. Šodien tikai 18 no NATO 32 dalībvalstīm tērē – vai ir apsolījušas tērēt – apsolītos 2 procentus no IKP aizsardzībai. Lai iegūtu priekšstatu, Aukstā kara laikā Eiropas valstis vidēji tērēja 3 līdz 5 procentus no IKP aizsardzībai.

Taču sabiedrotie piekrita šiem jaunajiem plāniem pēdējā NATO samitā Viļņā – tas nozīmē, ka pievienotie spēju apņemšanās ir saistošs solījums. Tomēr tikai trīs mēnešus pirms NATO 75. gadadienas samita Vašingtonā šovasar alianse joprojām cīnās ar trūkumiem integrētajā gaisa un raķešu aizsardzībā, dziļajos precizitātes triecienos, komandu un kontroles sistēmā un loģistikā.

Turklāt nav patiesas apzināšanās, ka NATO var ciest neveiksmi krīzes situācijā vienkārši tāpēc, ka tas turpina nepietiekami atjaunot sevi par kaujas aliansi.