Politiskās slepkavības un to ietekme uz mūsdienu sabiedrību

Šīs slepkavības notika, daži mierināja sevi, apgalvojot, ka tās ir traku un jocīgu cilvēku darbs. “Ir vairāk muļķu veidu, nekā var pasargāt,” saka viens no tēliem Džozefa Konrada romānā “Slepenais aģents”.

71 gadus vecais Cintula – politiski mainīgs dzejnieks, ogļu strādnieks un akmeņkalis

Mūsdienās ir grūti neuzskatīt 71 gadus veco Cintulu – politiski mainīgu, reizēm dzejnieku, ogļu strādnieku, akmeņkali un, ironiski, īslaicīgās “Pret vardarbību” partijas līdzdibinātāju – par kaut ko citu kā neprātīgu. Bet muļķi bieži var būt rūpniecības kanāri putni.

Tāpat kā nesenajos gados Eiropā, skaistajā laikmetā politiskās milīcijas, vardarbībai nosliecoties kustības un agresīva nacionālisma domāšana arī pieauga. Būdams pārmērības un šokējošas ienākumu nevienlīdzības laikmets, tas bija salīdzināms ar mūsdienām, maskējot nopietnu sociālo un ekonomisko dislokāciju, kas savukārt veicināja plašu neapmierinātību, ar daudziem meklējot patvērumu lielajos fundamentālistu “-ismos” – fašismā, komunismā, anarhismā un nacionālismā.

Salīdzinot zelta laikmetu ar mūsu laikmetu

Indiešu eseistam Pankadžam Mišram šķiet, ka starp tā saukto zelta laikmetu un mūsu laikmetu ir skaidri redzamas līdzības, jo “daudz kas mūsu pieredzē atbilst deviņpadsmitā gadsimta cilvēku pieredzei”. Tomēr savā grāmatā “Dusmu laikmets” Mišra brīdināja, ka mēs pašlaik esam liecinieki ekonomikas radītiem triecieniem vēl lielākā apmērā, ar “briesmām, kas ir izplūdušas un mazāk paredzamas”.

Vēsturnieki nākotnē varētu novērtēt šo mēģinājumu uz Eiropas valdības vadītāja dzīvību kā vēl vienu posmu Eiropas satraucošajā noslīdēšanā ekstrēmā politiskajā nesaskaņojumā un vardarbībā.

Mūsu kājām zem zemes notiekošie trieci ir brīdinājumi par gaidāmajiem politiskajiem zemestrīcēniem – ieskaitot gaidāmo Eiropas Parlamenta vēlēšanu rezultātu, kur tiek prognozēts atbalsta pieaugums populistu partijām labajā pusē.

Populistu ieguvumi no sabiedrības dusmām

Kad bailes no marginalizācijas, masveida migrācijas, sociālās netaisnības un atstumtības pieaug, kad cerības par materiālā labklājība sniegto labumu tiek izgaisinātas, dusmas virmo – un populistiem tas noder, ar prieku kurinot liesmas ar ugunīgu “visu vai neko” valodu. Domājot, ka esam neuzvarējami pēc Rietumu uzvaras pār komunismu, vēlētāji tagad redz apkārt bezatbildīgu karadarbību, institucionālu nespēju un to faktu, ka viņu bērni dzīvos sliktāk nekā viņi paši. Viņi arī jūtas atstumti, jo lēmumi šķietami tiek pieņemti arvien vairāk globālajos un supranacionālajos orgānos, kas nav tieši atbildīgi vēlētājiem.